68:0.1Šis ir sākums stāstījumam par cilvēces sugas ilgo, ilgo ceļu uz priekšu no stāvokļa, kas bija tikai nedaudz labāks par dzīvnieka eksistenci, cauri nākamajiem laikmetiem līdz pat vēlākiem laikiem, kad starp augstākajām cilvēces rasēm bija attīstījusies reāla, kaut arī nepilnīga, civilizācija.
68:0.2Civilizācija ir rasu sasniegums; tā nav bioloģiski iedzimta; tāpēc visiem bērniem ir jāaug kultūras vidē, kamēr katrai nākamajai jauniešu paaudzei no jauna jāsaņem sava izglītība. Augstākās civilizācijas īpašības — zinātniskās, filozofiskās un reliģiskās — netiek nodotas no vienas paaudzes otrai tiešā pārmantojamībā. Šie kultūras sasniegumi tiek saglabāti tikai ar apgaismotu sociālā mantojuma saglabāšanu.
68:0.3Sadarbības kārtības sociālo evolūciju aizsāka Dalamatijas skolotāji, un trīs simtus tūkstošus gadu cilvēce tika audzināta grupu darbības idejā. Zilais cilvēks visvairāk guva labumu no šīm agrīnajām sociālajām mācībām, sarkanais cilvēks zināmā mērā, bet melnais cilvēks vismazāk. Vēlākos laikos dzeltenā rase un baltā rase ir demonstrējušas visprogresīvāko sociālo attīstību Urantijā.
68.1AIZSARGĀJOŠĀ SOCIALIZĀCIJA
68:1.1Nonākot ciešā saskarē, cilvēki bieži vien iemācās viens otram patikt, taču primitīvais cilvēks dabiski nebija pārpilns ar brālīgu jūtu garu un vēlmi pēc sociāla kontakta ar saviem līdzcilvēkiem. Drīzāk agrīnās rases no rūgtas pieredzes iemācījās, ka “vienotībā ir spēks”; un tieši šis dabiskā brālīgā pievilkšanās spēka trūkums tagad traucē tūlītējai cilvēka brālības īstenošanai Urantijā.
68:1.2Apvienošanās agri kļuva par izdzīvošanas cenu. Vientuļš cilvēks bija bezpalīdzīgs, ja vien viņam nebija cilts zīmes, kas liecināja, ka viņš pieder grupai, kura noteikti atriebs jebkādu viņam nodarītu pārestību. Pat Kaina laikos bija nāvējoši doties pasaulē vienam bez kādas grupas piederības zīmes. Civilizācija ir kļuvusi par cilvēka apdrošināšanu pret vardarbīgu nāvi, kamēr prēmijas tiek maksātas, pakļaujoties sabiedrības daudzajām likuma prasībām.
68:1.3Tādējādi primitīvā sabiedrība balstījās uz nepieciešamības savstarpīgumu un uz paaugstinātu drošību, ko sniedza apvienošanās. Un cilvēku sabiedrība šo izolācijas baiļu rezultātā un ar negribīgas sadarbības palīdzību ir attīstījusies cauri gariem laikmetu cikliem.
68:1.4Primitīvie cilvēki agri iemācījās, ka grupas ir daudz lielākas un spēcīgākas nekā tikai to atsevišķo vienību summa. Simts vīru, kas apvienojušies un strādā vienoti, var pakustināt lielu akmeni; divdesmit labi apmācīti miera sargi var savaldīt dusmīgu pūli. Un tā radās sabiedrība, nevis no vienkāršas skaitļu apvienošanās, bet gan kā saprātīgu līdzstrādnieku organizācijas rezultāts. Taču sadarbība nav cilvēka dabiska iezīme; viņš mācās sadarboties vispirms baiļu dēļ un tikai vēlāk tāpēc, ka atklāj, ka tas ir visizdevīgāk, saskaroties ar laika grūtībām un sargājoties no šķietamajām mūžības briesmām.
68:1.5Tautas, kuras tik agri organizējās primitīvā sabiedrībā, kļuva veiksmīgākas gan uzbrukumos dabai, gan aizsardzībā pret saviem līdzcilvēkiem; tām bija lielākas izdzīvošanas iespējas; līdz ar to civilizācija Urantijā ir nepārtraukti progresējusi, neraugoties uz daudzajām neveiksmēm. Un tikai tāpēc, ka apvienošanās palielina izdzīvošanas vērtību, cilvēka daudzās kļūdas līdz šim nav spējušas apturēt vai iznīcināt cilvēka civilizāciju.
68:1.6To, ka mūsdienu kultūras sabiedrība ir diezgan nesena parādība, labi parāda tādu primitīvu sociālo apstākļu pastāvēšana mūsdienās, kādi raksturīgi Austrālijas iezemiešiem un Āfrikas bušmeņiem un pigmejiem. Šo atpalikušo tautu vidū var novērot agrīno grupu naidīgumu, personīgo aizdomīgumu un citas izteikti antisociālas iezīmes, kas bija tik raksturīgas visām primitīvajām rasēm. Šīs nožēlojamās seno laiku nesabiedrisko tautu paliekas daiļrunīgi liecina par to, ka cilvēka dabiskā individuālistiskā tieksme nevar veiksmīgi konkurēt ar spēcīgākām un varenākām sociālā progresa organizācijām un apvienībām. Šīs atpalikušās un aizdomīgās antisociālās rases, kas ik pēc četrdesmit vai piecdesmit jūdzēm runā atšķirīgos dialektos, ilustrē, kādā pasaulē jūs tagad varētu dzīvot, ja nebūtu Planētu Prinča miesiskā personāla apvienoto mācību un vēlākā Ādamiskās rasu pacēlēju grupas darba.
68:1.7Mūsdienu frāze “atpakaļ pie dabas” ir nezināšanas maldi, ticība kādreizējā fiktīvā “zelta laikmeta” realitātei. Vienīgais pamats leģendai par zelta laikmetu ir vēsturiskais fakts par Dalamatiju un Ēdeni. Bet šīs uzlabotās sabiedrības bija tālu no utopisko sapņu īstenošanas.
68.2SOCIĀLĀS ATTĪSTĪBAS FAKTORI
68:2.1Civilizēta sabiedrība ir cilvēka agrīno centienu rezultāts pārvarēt savu nepatiku pret izolāciju. Bet tas ne vienmēr nozīmē savstarpēju pieķeršanos, un pašreizējais nemierīgais stāvoklis atsevišķās primitīvās grupās labi ilustrē, kam agrīnās ciltis ir gājušas cauri. Bet, lai gan civilizācijas indivīdi var sadurties viens ar otru un cīnīties viens pret otru, un lai gan pati civilizācija var šķist nekonsekventa cenšanās un cīņas masa, tā tomēr liecina par nopietnu tiekšanos, nevis nāvējošu stagnācijas vienmuļību.
68:2.2Lai gan inteliģences līmenis ir ievērojami veicinājis kultūras progresa ātrumu, sabiedrība būtībā ir paredzēta, lai mazinātu riska elementu indivīda dzīvesveidā, un tā ir progresējusi tieši tik ātri, cik tai ir izdevies mazināt sāpes un palielināt baudas elementu dzīvē. Tādējādi visa sabiedrība lēnām virzās uz likteņa mērķi — izzušanu vai izdzīvošanu — atkarībā no tā, vai šis mērķis ir pašuzturēšana vai pašapmierināšana. Pašuzturēšana rada sabiedrību, savukārt pārmērīga pašapmierināšana iznīcina civilizāciju.
68:2.3Sabiedrība nodarbojas ar pašatjaunošanos, pašuzturēšanu un pašapmierināšanu, bet cilvēka pašrealizācija ir cienīga kļūt par daudzu kultūras grupu tuvāko mērķi.
68:2.4Ar bara instinktu dabiskā cilvēkā diez vai pietiek, lai izskaidrotu tādas sociālās organizācijas attīstību, kāda tagad pastāv Urantijā. Lai gan šī iedzimtā tieksme pulcēties ir cilvēku sabiedrības pamatā, liela daļa cilvēka sabiedriskuma ir ieguvums. Divas lielas ietekmes, kas veicināja agrīnu cilvēku apvienošanos, bija izsalkums pēc pārtikas un dzimummīlestība; šīs instinktīvās tieksmes cilvēkam ir kopīgas ar dzīvnieku pasauli. Divas citas emocijas, kas cilvēkus sadzina kopā un turēja kopā, bija iedomība un bailes, jo īpaši bailes no spokiem.
68:2.5Vēsture ir tikai cilvēka ilggadējās cīņas par pārtiku pieraksts. Primitīvais cilvēks domāja tikai tad, kad bija izsalcis; pārtikas taupīšana bija viņa pirmā pašnoliegšana, pašdisciplīna. Attīstoties sabiedrībai, izsalkums pēc pārtikas pārstāja būt vienīgais stimuls savstarpējai apvienībai. Daudzi citi izsalkuma veidi, dažādu vajadzību apzināšanās, viss noveda pie ciešākas cilvēces apvienošanās. Bet šodien sabiedrība ir kļuvusi smagnēja no šķietamo cilvēka vajadzību pāraugšanas. Divdesmitā gadsimta rietumu civilizācija nogurusi vaid zem milzīgā greznības pārslodzes un cilvēka vēlmju un ilgu pārmērīgās vairošanās. Mūsdienu sabiedrība iztur vienas no bīstamākajām tās plašās savstarpējās saistības un ļoti sarežģītās savstarpējās atkarības fāzēm.
68:2.6Izsalkums, iedomība un bailes no spokiem bija pastāvīgas savā sociālajā spiedienā, bet dzimuma apmierināšana bija pārejoša un krampjaina. Dzimumtieksme viena pati nemudināja primitīvos vīriešus un sievietes uzņemties smagos mājas uzturēšanas pienākumus. Agrīnā mājvieta tika dibināta uz vīrieša dzimuma nemieru, kad viņam tika liegts biežs apmierinājums, un uz šo uzticīgo cilvēka sievietes mātes mīlestību, kas viņai zināmā mērā ir kopīga ar visu augstāko dzīvnieku mātītēm. Bezpalpīga mazuļa klātbūtne noteica agrīno vīriešu un sieviešu darbību diferenciāciju; sievietei bija jāuztur noteikta dzīvesvieta, kur viņa varēja apstrādāt zemi. Un no seniem laikiem tā vieta, kur atradās sieviete, vienmēr ir tikusi uzskatīta par mājām.
68:2.7Tādējādi sieviete agri kļuva neaizstājama mainīgajā sociālajā shēmā ne tik daudz acumirklīgās dzimumkaisles dēļ, cik pārtikas nepieciešamības dēļ; viņa bija būtiska partnere pašuzturēšanā. Viņa bija pārtikas sagādātāja, nastu nesējs un kompanjons, kas spēja paciest lielu vardarbību bez spēcīgas aizvainošanās, un papildus visām šīm vēlamajām īpašībām viņa bija vienmēr klātesošs dzimuma apmierināšanas līdzeklis.
68:2.8Gandrīz visam, kam civilizācijā ir paliekoša vērtība, saknes meklējamas ģimenē. Ģimene bija pirmā veiksmīgā miera grupa, kur vīrietis un sieviete mācījās pielāgot savus antagonismus, vienlaikus mācot miera nodarbes saviem bērniem.
68:2.9Laulības funkcija evolūcijā ir nodrošināt rases izdzīvošanu, nevis tikai personīgās laimes īstenošanu; pašuzturēšana un pašatjaunošanās ir mājas patiesie mērķi. Pašapmierināšana ir sekundāra un nav būtiska, izņemot kā stimuls, kas nodrošina dzimumattiecības. Daba pieprasa izdzīvošanu, bet civilizācijas mākslas turpina palielināt laulības priekus un ģimenes dzīves gandarījumu.
68:2.10Ja iedomību paplašina, aptverot lepnumu, godkāri un godu, tad mēs varam saskatīt ne tikai to, kā šīs tieksmes veicina cilvēku apvienību veidošanos, bet arī to, kā tās tur cilvēkus kopā, jo šādas emocijas ir veltīgas bez auditorijas, kuras priekšā zīmēties. Drīz iedomība sev piesaistīja citas emocijas un impulsus, kuriem bija nepieciešama sociālā arēna, kur tie varētu izrādīties un gūt gandarījumu. Šī emociju grupa radīja agrīnos aizsākumus visai mākslai, ceremoniālam un visiem sporta spēļu un sacensību veidiem.
68:2.11Iedomība vareni veicināja sabiedrības dzimšanu; taču šo atklāsmju laikā slavas kārīgas paaudzes viltīgie centieni draud pārpludināt un pakļaut visu sarežģīto, augsti specializētās civilizācijas struktūru. Baudu kāre jau sen ir aizstājusi izsalkuma kāri; likumīgie sociālie pašuzturēšanas mērķi strauji pārtop par zemiskiem un draudīgiem pašapmierināšanas veidiem. Pašuzturēšana veido sabiedrību; neierobežota pašapmierināšana neizbēgami iznīcina civilizāciju.
68.3SPOKU BAIĻU SOCIALIZĒJOŠĀ IETEKME
68:3.1Primitīvās vēlmes radīja sākotnējo sabiedrību, bet bailes no spokiem to turēja kopā un piešķīra tās pastāvēšanai pārcilvēcisku aspektu. Vispārējām bailēm bija fizioloģiska izcelsme: bailes no fiziskām sāpēm, neapmierināta izsalkuma vai kādas zemes kataklizmas; bet bailes no spokiem bija jauns un cildens šausmu veids.
68:3.2Iespējams, lielākais atsevišķais faktors cilvēku sabiedrības evolūcijā bija spoku sapnis. Lai gan vairums sapņu ļoti satrauca primitīvo prātu, spoku sapnis faktiski terorizēja agrīnos cilvēkus, dzenot šos māņticīgos sapņotājus vienu otra rokās labprātīgā un nopietnā apvienībā, lai kopīgi aizsargātos pret neskaidrajām un neredzamajām iedomātajām gara pasaules briesmām. Spoku sapnis bija viena no agrākajām atšķirībām starp dzīvnieku un cilvēka prāta tipiem. Dzīvnieki nevizualizē izdzīvošanu pēc nāves.
68:3.3Izņemot šo spoku faktoru, visa sabiedrība balstījās uz pamatvajadzībām un bioloģiskiem pamatdziņiem. Bet bailes no spokiem ieviesa civilizācijā jaunu faktoru, bailes, kas sniedzas ārpus indivīda elementārajām vajadzībām un paceļas tālu pāri pat cīņai par grupas uzturēšanu. Bailes no mirušo aizgājušajiem gariem atklāja jaunu un pārsteidzošu baiļu formu, šausminošu un spēcīgu teroru, kas palīdzēja agrīno laikmetu brīvās sociālās kārtības pārvērst par disciplinētākām un labāk kontrolētām seno laiku primitīvajām grupām. Šī bezjēdzīgā māņticība, kuras daļas joprojām pastāv, sagatavoja cilvēku prātus, caur māņticīgām bailēm no nereālā un pārdabiskā, vēlākai “bijības Tā Kunga priekšā, kas ir gudrības sākums” atklāšanai. Nepamatotās evolūcijas bailes ir paredzēts aizstāt ar bijību pret Dievību, ko iedvesmojusi atklāsme. Agrīnais spoku baiļu kults kļuva par spēcīgu sociālo saikni, un kopš tās tālās dienas cilvēce vairāk vai mazāk ir tiekusies sasniegt garīgumu.
68:3.4Izsalkums un mīlestība sadzina cilvēkus kopā; iedomība un bailes no spokiem viņus turēja kopā. Bet šīs emocijas vien, bez mieru veicinošu atklāsmju ietekmes, nespēj izturēt cilvēku savstarpējo attiecību aizdomu un kairinājumu spriedzi. Bez palīdzības no pārcilvēciskiem avotiem sabiedrības spriedze sabrūk, sasniedzot noteiktas robežas, un tieši šie sociālās mobilizācijas ietekmes faktori — izsalkums, mīlestība, iedomība un bailes — sazvēras, lai iegrūstu cilvēci karā un asinsizliešanā.
68:3.5Miera tendence cilvēku rasē nav dabisks dotums; tā ir atvasināta no atklātās reliģijas mācībām, no progresīvo rasu uzkrātās pieredzes, bet jo īpaši no Jēzus, Miera Prinča, mācībām.
68.4PARAŽU EVOLŪCIJA
68:4.1Visas mūsdienu sociālās institūcijas rodas no jūsu mežonīgo senču primitīvo paražu evolūcijas; šodienas konvencijas ir vakardienas modificētās un paplašinātās paražas. Tas, kas indivīdam ir ieradums, grupai ir paraža; un grupas paražas pārtop par tautas tradīcijām vai cilts tradīcijām — masu konvencijām. No šiem agrīnajiem sākumiem visas mūsdienu cilvēku sabiedrības institūcijas smeļas savu pazemīgo izcelsmi.
68:4.2Jāpatur prātā, ka paražas radās, cenšoties pielāgot grupas dzīvi masu eksistences apstākļiem; paražas bija cilvēka pirmā sociālā institūcija. Un visas šīs cilšu reakcijas izauga no centieniem izvairīties no sāpēm un pazemojumiem, vienlaikus cenšoties baudīt prieku un varu. Tautas tradīciju, tāpat kā valodu, izcelsme vienmēr ir neapzināta un netīša, un tāpēc tā vienmēr ir noslēpumā tīta.
68:4.3Bailes no spokiem lika primitīvajam cilvēkam iztēloties pārdabisko un tādējādi droši ielika pamatus tām spēcīgajām ētikas un reliģijas sociālajām ietekmēm, kuras savukārt no paaudzes paaudzē saglabāja neaizskaramas sabiedrības paražas un ieražas. Viena lieta, kas agri nostiprināja un kristalizēja paražas, bija ticība, ka mirušie ir greizsirdīgi uz veidiem, kā viņi bija dzīvojuši un miruši; tāpēc viņi piespriedīs briesmīgu sodu tiem dzīvajiem mirstīgajiem, kuri uzdrošināsies ar nevērīgu nicinājumu izturēties pret dzīves noteikumiem, kurus viņi bija godājuši, būdami miesā. To visu vislabāk ilustrē dzeltenās rases pašreizējā cieņa pret saviem senčiem. Vēlāk attīstījusies primitīvā reliģija ievērojami pastiprināja bailes no spokiem, stabilizējot paražas, taču progresējošā civilizācija ir arvien vairāk atbrīvojusi cilvēci no baiļu važām un māņticības verdzības.
68:4.4Pirms Dalamatijas skolotāju atbrīvojošās un liberālās mācības senais cilvēks tika turēts kā bezpalīdzīgs paražu rituāla upuris; primitīvais mežonis bija ierobežots ar nebeidzamu ceremoniālu. Viss, ko viņš darīja no pamošanās brīža no rīta līdz brīdim, kad viņš aizmiga savā alā naktī, bija jādara tieši tā — saskaņā ar cilts tautas tradīcijām. Viņš bija paradumu tirānijas vergs; viņa dzīvē nebija nekā brīva, spontāna vai oriģināla. Nebija dabiska progresa ceļā uz augstāku garīgo, morālo vai sociālo eksistenci.
68:4.5Agrīno cilvēku vareni bija sagrābušas paražas; mežonis bija īsts paradumu vergs; taču vienmēr ir parādījušās tās novirzes no tipa, kas uzdrošinājušās ieviest jaunus domāšanas veidus un uzlabotas dzīves metodes. Tomēr primitīvā cilvēka inerce ir bioloģiskā drošības bremze pret pārāk strauju iegrimšanu pārāk ātri progresējošas civilizācijas postošā nepiemērotībā.
68:4.6Bet šīs paražas nav viens vienīgs ļaunums; to evolūcijai jāturpinās. Civilizācijas turpināšanai ir gandrīz fatāli mēģināt tās vairumā modificēt ar radikālu revolūciju. Paražas ir bijis nepārtrauktības pavediens, kas saturējis civilizāciju kopā. Cilvēces vēstures ceļš ir nokaisīts ar atmestu paražu un novecojušu sociālo prakšu paliekām; taču neviena civilizācija, kas atteikusies no savām paražām, nav izdzīvojusi, ja vien nav pieņēmusi labākas un piemērotākas paražas.
68:4.7Sabiedrības izdzīvošana galvenokārt ir atkarīga no tās paražu progresīvās evolūcijas. Paražu evolūcijas process izaug no vēlmes eksperimentēt; tiek izvirzītas jaunas idejas — rodas konkurence. Progresējoša civilizācija pieņem progresīvo ideju un pastāv; laiks un apstākļi galu galā atlasa izdzīvošanai piemērotāko grupu. Bet tas nenozīmē, ka katra atsevišķa un izolēta izmaiņa cilvēku sabiedrības sastāvā ir bijusi uz labu. Nē! patiešām nē! jo Urantijas civilizācijas garajā ceļā uz priekšu ir bijuši daudzi, daudzi regresa periodi.
68.5ZEMES APSTRĀDES PAŅĒMIENI — UZTURĒŠANAS PRASMES
68:5.1Zeme ir sabiedrības skatuve; cilvēki ir aktieri. Un cilvēkam vienmēr ir jāpielāgo sava rīcība atbilstoši zemes situācijai. Paražu evolūcija vienmēr ir atkarīga no zemes un cilvēka attiecības. Tā ir taisnība, neraugoties uz grūtībām to saskatīt. Cilvēka zemes apstrādes paņēmieni jeb uzturēšanas prasmes plus viņa dzīves standarti ir vienādi ar tautas tradīciju, paražu, kopsummu. Un cilvēka pielāgošanās dzīves prasībām summa ir vienāda ar viņa kulturālo civilizāciju.
68:5.2Agrākās cilvēku kultūras radās gar Austrumu puslodes upēm, un civilizācijas ceļā uz priekšu bija četri lieli soļi. Tie bija:
68:5.31. Vākšanas posms. Pārtikas trūkums, izsalkums, noveda pie pirmās rūpnieciskās organizācijas formas — primitīvajām pārtikas vākšanas rindām. Dažreiz šāda izsalkuma gājiena rinda, ejot pāri zemei un vācot pārtiku, varēja būt desmit jūdzes gara. Tas bija primitīvais nomadu kultūras posms, un tas ir dzīvesveids, ko tagad piekopj Āfrikas bušmeņi.
68:5.42. Medību posms. Ieroču-rīku izgudrošana ļāva cilvēkam kļūt par mednieku un tādējādi iegūt ievērojamu brīvību no pārtikas verdzības. Kāds domīgs Andonīts, kurš nopietnā cīņā bija smagi savainojis dūri, no jauna atklāja ideju izmantot garu nūju kā savu roku un cietu krama gabalu, kas galā piesiets ar cīpslām, kā savu dūri. Daudzas ciltis neatkarīgi viena no otras veica šādus atklājumus, un šīs dažādās āmuru formas bija viens no lielākajiem soļiem uz priekšu cilvēka civilizācijā. Mūsdienās daži Austrālijas iezemieši ir progresējuši tikai nedaudz tālāk par šo posmu.
68:5.5Zilie cilvēki kļuva par prasmīgiem medniekiem un slazdu licējiem; ierobežojot upes, viņi lielā skaitā ķēra zivis, žāvējot pārpalikumu ziemas lietošanai. Medījumu ķeršanai tika izmantoti daudzi atjautīgi slazdu un lamatas veidi, taču primitīvākās rases nemedīja lielākos dzīvniekus.
68:5.63. Ganību posms. Šo civilizācijas fāzi padarīja iespējamu dzīvnieku pieradināšana. Arābi un Āfrikas pamatiedzīvotāji ir vienas no jaunākajām ganu tautām.
68:5.7Ganu dzīve sniedza turpmāku atbrīvošanu no pārtikas verdzības; cilvēks iemācījās dzīvot no sava kapitāla procentiem, savu ganāmpulku pieauguma; un tas deva vairāk brīva laika kultūrai un progresam.
68:5.8Sabiedrība pirms ganu posma bija dzimumu sadarbības sabiedrība, bet lopkopības izplatīšanās noveda sievietes sociālās verdzības dziļumos. Agrākos laikos vīrieša pienākums bija sagādāt dzīvnieku barību, bet sievietes uzdevums — nodrošināt augu valsts ēdienus. Tāpēc, kad cilvēks iegāja savas eksistences ganu laikmetā, sievietes cieņa ievērojami kritās. Viņai joprojām bija jāstrādā, lai saražotu dzīvībai nepieciešamos augu valsts produktus, turpretī vīrietim vajadzēja tikai doties pie saviem ganāmpulkiem, lai nodrošinātu dzīvnieku barības pārpilnību. Tādējādi vīrietis kļuva relatīvi neatkarīgs no sievietes; visā ganu laikmetā sievietes statuss nepārtraukti pazeminājās. Šī laikmeta beigās viņa bija kļuvusi tik tikko vairāk par cilvēkveidīgu dzīvnieku, kas nolemts darbam un cilvēku pēcnācēju radīšanai, līdzīgi kā tika sagaidīts, ka ganāmpulka dzīvnieki strādās un radīs pēcnācējus. Ganu laikmetu vīriešiem bija liela mīlestība pret saviem liellopiem; jo lielāka žēl, ka viņi nespēja attīstīt dziļāku pieķeršanos savām sievām.
68:5.94. Zemkopības posms. Šo ēru ieviesa augu pieradināšana, un tā pārstāv augstāko materiālās civilizācijas tipu. Gan Kaligastija, gan Ādams centās mācīt dārzkopību un lauksaimniecību. Ādams un Ieva bija dārznieki, nevis gani, un dārzkopība tajos laikos bija attīstīta kultūra. Augu audzēšana cildinoši ietekmē visas cilvēces rases.
68:5.10Zemkopība vairāk nekā četrkāršoja zemes un cilvēka attiecību pasaulē. To var apvienot ar iepriekšējā kultūras posma ganību nodarbēm. Kad trīs posmi pārklājas, vīrieši medī un sievietes apstrādā zemi.
68:5.11Starp ganiem un zemes apstrādātājiem vienmēr ir bijusi berze. Mednieks un gans bija kareivīgi, karojoši; lauksaimnieks ir miermīlīgāks tips. Saskarsme ar dzīvniekiem liek domāt par cīņu un spēku; saskarsme ar augiem ieaudzina pacietību, klusumu un mieru. Zemkopība un rūpniecība ir miera aktivitātes. Bet abu vājums, kā pasaules sociālajām aktivitātēm, ir tas, ka tām trūkst satraukuma un piedzīvojumu.
68:5.12Cilvēku sabiedrība ir attīstījusies no medību posma caur ganu posmu līdz teritoriālajam zemkopības posmam. Un katru šīs progresīvās civilizācijas posmu pavadīja arvien mazāks nomadisms; arvien vairāk cilvēks sāka dzīvot mājās.
68:5.13Un tagad rūpniecība papildina lauksaimniecību, līdz ar to palielinās urbanizācija un vairojas ar lauksaimniecību nesaistītas pilsoņu šķiru grupas. Bet industriālais laikmets nevar cerēt izdzīvot, ja tā vadītāji nespēj atzīt, ka pat visaugstākajai sociālajai attīstībai vienmēr ir jābalstās uz stabila lauksaimniecības pamata.
68.6KULTŪRAS EVOLŪCIJA
68:6.1Cilvēks ir augsnes radība, dabas bērns; lai cik nopietni viņš censtos aizbēgt no zemes, galu galā viņam tas noteikti neizdosies. “Pīšļi jūs esat, un par pīšļiem jums atkal jātop” ir burtiski patiesība par visu cilvēci. Cilvēka pamatcīņa bija, ir un vienmēr būs par zemi. Primitīvo cilvēku pirmās sociālās apvienības tika veidotas, lai uzvarētu šajās cīņās par zemi. Zemes un cilvēka attiecība ir pamatā visai sociālajai civilizācijai.
68:6.2Cilvēka inteliģence ar mākslas un zinātnes palīdzību palielināja zemes ražu; tajā pašā laikā dabiskais pēcnācēju pieaugums tika nedaudz pakļauts kontrolei, un tādējādi tika nodrošināts uzturs un brīvais laiks, lai veidotu kulturālu civilizāciju.
68:6.3Cilvēku sabiedrību kontrolē likums, kas nosaka, ka iedzīvotāju skaitam jāmainās tieši proporcionāli zemes apstrādes prasmēm un apgriezti proporcionāli noteiktam dzīves līmenim. Visos šajos agrīnajos laikmetos, vēl vairāk nekā tagad, piedāvājuma un pieprasījuma likums attiecībā uz cilvēkiem un zemi noteica abu aptuveno vērtību. Laikos, kad zemes bija daudz — neaizņemtas teritorijas — vajadzība pēc cilvēkiem bija liela, un tāpēc cilvēka dzīvības vērtība bija daudz augstāka; līdz ar to dzīvības zaudējums bija šausminošāks. Zemes trūkuma un ar to saistītās pārapdzīvotības periodos cilvēka dzīvība kļuva salīdzinoši lētāka, tāpēc uz karu, badu un sērgām raudzījās ar mazākām bažām.
68:6.4Samazinoties zemes ražai vai palielinoties iedzīvotāju skaitam, neizbēgamā cīņa atsākas; tiek atklātas pašas sliktākās cilvēka dabas iezīmes. Zemes ražas uzlabošana, mehānisko prasmju paplašināšana un iedzīvotāju skaita samazināšana — tas viss veicina cilvēka dabas labākās puses attīstību.
68:6.5Pierobežas sabiedrība attīsta cilvēces neprasmīgo pusi; tēlotājmāksla un patiess zinātnes progress, kopā ar garīgo kultūru, vislabāk ir uzplaukuši lielākajos dzīves centros, kad tos atbalstīja lauksaimniecības un rūpniecības iedzīvotāji, kuru skaits bija nedaudz mazāks par zemes un cilvēka attiecību. Pilsētas vienmēr pavairo savu iedzīvotāju spēku gan labajam, gan ļaunajam.
68:6.6Ģimenes lielumu vienmēr ir ietekmējuši dzīves standarti. Jo augstāks standarts, jo mazāka ģimene, līdz pat sasniegtam statusam vai pakāpeniskai izzušanai.
68:6.7Visos laikmetos dzīves standarti ir noteikuši izdzīvojušo iedzīvotāju kvalitāti pretstatā tikai kvantitātei. Vietējie šķiru dzīves standarti rada jaunas sociālās kastas, jaunas paražas. Kad dzīves standarti kļūst pārāk sarežģīti vai pārāk grezni, tie ātri kļūst pašnāvnieciski. Kasta ir tiešs rezultāts augstam sociālajam spiedienam, ko rada asa konkurence blīvi apdzīvotās vietās.
68:6.8Agrīnās rases bieži ķērās pie paņēmieniem, kas paredzēti iedzīvotāju skaita ierobežošanai; visas primitīvās ciltis nogalināja deformētus un slimus bērnus. Meitenītes bieži tika nogalinātas pirms sievu pirkšanas laikiem. Bērni dažreiz tika nožņaugti piedzimstot, bet iecienītākā metode bija pamešana. Dvīņu tēvs parasti uzstāja, ka viens ir jānogalina, jo tika uzskatīts, ka vairāku bērnu piedzimšanu izraisa vai nu maģija, vai neuzticība. Tomēr parasti viena dzimuma dvīņi tika saudzēti. Lai gan šie tabu attiecībā uz dvīņiem kādreiz bija gandrīz universāli, tie nekad nebija daļa no Andonītu paražām; šīs tautas vienmēr uzskatīja dvīņus par labas veiksmes zīmēm.
68:6.9Daudzas rases apguva aborta tehniku, un šī prakse kļuva ļoti izplatīta pēc tam, kad tika ieviests tabu bērnu dzemdēšanai neprecētām sievietēm. Ilgu laiku bija paraža, ka jaunava nogalina savu pēcnācēju, bet civilizētākās grupās šie ārlaulības bērni nonāca meitenes mātes aizgādībā. Daudzi primitīvi klani tika praktiski iznīcināti, praktizējot gan abortus, gan bērnu slepkavības. Bet neatkarīgi no paražu diktāta, ļoti maz bērnu tika iznīcināti pēc tam, kad tie jau bija zīdīti — mātes pieķeršanās ir pārāk spēcīga.
68:6.10Pat divdesmitajā gadsimtā joprojām pastāv šo primitīvo populācijas kontroles paliekas. Austrālijā ir cilts, kuras mātes atsakās audzināt vairāk par diviem vai trim bērniem. Nesen kāda kanibālu cilts apēda katru piekto piedzimušo bērnu. Madagaskarā dažas ciltis joprojām iznīcina visus bērnus, kas dzimuši noteiktās neveiksmīgās dienās, kā rezultātā mirst aptuveni divdesmit pieci procenti no visiem zīdaiņiem.
68:6.11No pasaules viedokļa pārapdzīvotība pagātnē nekad nav bijusi nopietna problēma, bet, ja karš samazināsies un zinātne arvien vairāk kontrolēs cilvēku slimības, tā var kļūt par nopietnu problēmu tuvākajā nākotnē. Tādā laikā nāks lielais pārbaudījums pasaules vadības gudrībai. Vai Urantijas valdniekiem būs pietiekami daudz ieskata un drosmes, lai veicinātu vidējā jeb stabilizētā cilvēka vairošanos, nevis pārcilvēcisko ekstrēmu un strauji pieaugošo zemnormālo grupu vairošanos? Normālais cilvēks būtu jāveicina; viņš ir civilizācijas mugurkauls un rases mutantu ģēniju avots. Zemnormālais cilvēks būtu jātur sabiedrības kontrolē; nevajadzētu radīt vairāk, nekā nepieciešams, lai pārvaldītu zemākos rūpniecības līmeņus, tos uzdevumus, kas prasa inteliģenci virs dzīvnieka līmeņa, bet izvirza tik zemas kvalitātes prasības, ka tās izrādās īsta verdzība un gūsts augstāka tipa cilvēcei.
68:6.12[Pasniedza Melhisedeks, kurš kādu laiku bija nozīmēts Urantijā.]