Dokuments 2: DIEVA DABADokuments 2
DIEVA DABA

2:0.1TĀ KĀ cilvēka augstākais iespējamais Dieva jēdziens ietver cilvēcisko ideju un ideālu par pirmatnēju un bezgalīgu personību, ir atļauts un varētu izrādīties noderīgi pētīt noteiktas dievišķās dabas īpašības, kas veido Dievības raksturu. Dieva dabu vislabāk var saprast caur Tēva atklāsmi, ko Nebadona Mihails atklāja savās daudzpusīgajās mācībās un savā izcilajā mirstīgā dzīvē miesā. Dievišķo dabu cilvēks var labāk izprast arī tad, ja viņš sevi uzskata par Dieva bērnu un raugās uz Paradīzes Radītāju kā uz patiesu garīgo Tēvu.

2:0.2Dieva dabu var pētīt augstāko ideju atklāsmē, dievišķo raksturu var iztēloties kā dievišķu ideālu attēlojumu, bet visizglītojošākā un garīgi viscildenākā no visām dievišķās dabas atklāsmēm ir rodama, izprotot Nācaretes Jēzus reliģisko dzīvi gan pirms, gan pēc tam, kad viņš pilnībā apzinājās savu dievišķību. Ja Mihaila iemiesotā dzīve tiek ņemta par pamatu Dieva atklāsmei cilvēkam, mēs varam mēģināt ietērpt cilvēciskos vārdu simbolos noteiktas idejas un ideālus par dievišķo dabu, kas, iespējams, varētu veicināt cilvēka priekšstata par Vispārējā Tēva personības dabu un raksturu tālāku izgaismošanu un apvienošanu.

2:0.3Visos mūsu centienos paplašināt un garīgi bagātināt cilvēka Dieva jēdzienu mūs milzīgi kavē mirstīgā prāta ierobežotās spējas. Mūs nopietni kavē arī valodas ierobežojumi un materiālu nabadzība, ko varētu izmantot ilustrācijas vai salīdzinājuma nolūkos mūsu centienos attēlot dievišķās vērtības un pasniegt garīgās nozīmes galīgajam, mirstīgajam cilvēka prātam. Visi mūsu centieni paplašināt cilvēka Dieva jēdzienu būtu gandrīz veltīgi, ja vien mirstīgajā prātā nemājotu Vispārējā Tēva dāvātais Saskaņotājs un to necaurstrāvotu Radītāja Dēla Patiesības Gars. Tāpēc, paļaujoties uz šo dievišķo garu klātbūtni cilvēka sirdī, kas palīdzēs paplašināt Dieva jēdzienu, es ar prieku uzņemos pildīt savu mandātu, cenšoties tālāk attēlot Dieva dabu cilvēka prātam.

2:1.2“Ir tikai viens Dievs, bezgalīgais Tēvs, kurš ir arī uzticams Radītājs.” “Dievišķais Radītājs ir arī Vispārējais Rīkotājs, dvēseļu avots un liktenis. Viņš ir Augstākā Dvēsele, Pirmatnējais Prāts un visas radības Neierobežotais Gars.” “Lielais Vadītājs nekļūdās. Viņš mirdz varenībā un godībā.” “Radītājs Dievs ir pilnīgi brīvs no bailēm un naidīguma. Viņš ir nemirstīgs, mūžīgs, pašeksistējošs, dievišķs un devīgs.” “Cik tīrs un skaists, cik dziļš un neaptverams ir visu lietu dievišķais Sencis!” “Bezgalīgais ir visizcilākais ar to, ka viņš sevi dāvā cilvēkiem. Viņš ir sākums un gals, katra laba un pilnīga nodoma Tēvs.” “Ar Dievu viss ir iespējams; mūžīgais Radītājs ir cēloņu cēlonis.”

2:1.3Neskatoties uz Tēva mūžīgās un universālās personības milzīgo izpausmju bezgalību, viņš ir pilnīgi pašapzinīgs gan par savu bezgalību, gan mūžīgumu; tāpat viņš pilnībā zina savu pilnību un spēku. Viņš ir vienīgā būtne visumā, neskaitot viņa dievišķos līdzgaitniekus, kas piedzīvo perfektu, pareizu un pilnīgu sevis novērtējumu.

2:1.4Tēvs pastāvīgi un nemainīgi apmierina atšķirīgās prasības pēc sevis, kas laiku pa laikam mainās dažādās viņa meistara visuma daļās. Lielais Dievs pazīst un saprot sevi; viņš ir bezgalīgi pašapzinīgs par visām savām pirmatnējām pilnības īpašībām. Dievs nav kosmiska nejaušība; viņš nav arī visuma eksperimentētājs. Visuma Suverēni var ļauties piedzīvojumiem; Zvaigznāju Tēvi var eksperimentēt; sistēmu vadītāji var praktizēt; bet Vispārējais Tēvs redz beigas no sākuma, un viņa dievišķais plāns un mūžīgais nodoms patiesībā aptver un ietver visus eksperimentus un visus piedzīvojumus, ko piedzīvo visi viņa padotie katrā pasaulē, sistēmā un zvaigznājā katrā visumā viņa plašajos valdījumos.

2:1.5Nekas nav jauns Dievam, un neviens kosmisks notikums nekad nenāk kā pārsteigums; viņš mājo mūžības lokā. Viņam nav dienu sākuma vai beigu. Dievam nav pagātnes, tagadnes vai nākotnes; viss laiks ir tagadne jebkurā dotajā brīdī. Viņš ir lielais un vienīgais ES ESMU.

2:1.6Vispārējais Tēvs ir absolūti un bez nosacījumiem bezgalīgs visās savās īpašībās; un šis fakts pats par sevi automātiski liedz viņam jebkādu tiešu personisku saziņu ar galīgām materiālām būtnēm un citām zemāk radītām saprātīgām būtnēm.

2:1.7Un tas viss prasa tādus pasākumus saskarsmei un saziņai ar viņa daudzajām radībām, kādi ir noteikti, pirmkārt, Paradīzes Dieva Dēlu personībās, kuri, lai arī pilnīgi dievišķībā, bieži vien pieņem planētu rasu miesas un asiņu dabu, kļūstot par vienu no jums un vienoti ar jums; tādējādi, tā sakot, Dievs kļūst par cilvēku, kā tas notika Mihaila dāvājumā, kuru sauca gan par Dieva Dēlu, gan par Cilvēka Dēlu. Un, otrkārt, ir Bezgalīgā Gara personības, dažādas serafu pulku kārtas un citas debesu saprātīgās būtnes, kas tuvojas materiālajām būtnēm ar zemu izcelsmi un tik daudzos veidos kalpo un palīdz tām. Un, treškārt, ir bezpersoniskie Noslēpumainie Uzraugi, Domu Saskaņotāji, paša lielā Dieva dāvana, kas sūtīta mājot tādos kā Urantijas cilvēkos, sūtīta bez paziņojuma un bez paskaidrojuma. Nebeidzamā pārpilnībā tie nolaižas no godības augstumiem, lai apveltītu ar žēlastību un mājotu pazemīgajos prātos tiem mirstīgajiem, kuriem ir spēja apzināties Dievu vai potenciāls tam.

2:1.8Šādos un daudzos citos veidos, jums nezināmos un galīgai izpratnei pilnīgi neaptveramos veidos, Paradīzes Tēvs mīloši un labprātīgi pazeminās un citādi pārveido, atšķaida un vājina savu bezgalību, lai varētu tuvoties savu radīto bērnu galīgajiem prātiem. Un tā, caur virkni personību sadalījumu, kas kļūst arvien mazāk absolūti, bezgalīgais Tēvs spēj baudīt ciešu kontaktu ar daudzveidīgajām saprātīgajām būtnēm savā plašajā visumā.

2:1.9To visu viņš ir darījis un dara tagad, un darīs mūžīgi, ne mazākajā mērā nemazinot savas bezgalības, mūžīguma un primaritātes faktu un realitāti. Un šīs lietas ir absolūti patiesas, neskatoties uz to saprašanas grūtībām, noslēpumu, kurā tās ir ietītas, vai neiespējamību, ka tās pilnībā varētu saprast tādas radības, kādas dzīvo Urantijā.

2:1.10Tā kā Pirmais Tēvs ir bezgalīgs savos plānos un mūžīgs savos nolūkos, jebkurai galīgai būtnei ir pēc būtības neiespējami pilnībā aptvert vai izprast šos dievišķos plānus un nolūkus. Mirstīgais cilvēks var tikai reizēm un vietumis nojaust Tēva nolūkus, kad tie atklājas saistībā ar radību augšupcelšanās plāna īstenošanos tā secīgajos visuma progresa līmeņos. Lai gan cilvēks nevar aptvert bezgalības nozīmi, bezgalīgais Tēvs noteikti pilnībā saprot un mīloši aptver visu savu bērnu galīgumu visos visumos.

2:1.11Dievišķību un mūžīgumu Tēvs dala ar lielu skaitu augstāko Paradīzes būtņu, bet mēs apšaubām, vai bezgalība un no tās izrietošā universālā primaritāte tiek pilnībā dalīta ar kādu citu, izņemot viņa līdzvērtīgajiem partneriem Paradīzes Trīsvienībā. Personības bezgalībai neizbēgami jāietver visa personības galīgība; no tā izriet patiesība — burtiska patiesība — mācībai, kas pasludina: “Viņā mēs dzīvojam, kustamies un esam.” Tas Vispārējā Tēva tīrās Dievības fragments, kas mājo mirstīgajā cilvēkā, ir daļa no Pirmā Lielā Avota un Centra, Tēvu Tēva, bezgalības.

2:2.2Tēva pavēlēs ir pilnīguma galīgums un pilnības pārpilnība. “Viss, ko Dievs dara, pastāvēs mūžīgi; tam neko nevar pielikt un neko no tā atņemt.” Vispārējais Tēvs nenožēlo savus sākotnējos gudrības un pilnības nodomus. Viņa plāni ir nelokāmi, viņa padoms ir nemainīgs, bet viņa darbi ir dievišķi un nekļūdīgi. “Tūkstoš gadi viņa acīs ir kā vakardiena, kad tā ir pagājusi, un kā sardzes maiņa naktī.” Dievišķības pilnība un mūžības diženums uz visiem laikiem ir ārpus mirstīgā cilvēka ierobežotā prāta pilnīgas izpratnes.

2:2.3Nemainīga Dieva reakcijas, izpildot viņa mūžīgo nodomu, var šķist mainīgas atbilstoši viņa radīto saprātīgo būtņu mainīgajai attieksmei un mainīgajiem prātiem; tas ir, tās var šķistami un virspusēji mainīties; bet zem virsmas un aiz visām ārējām izpausmēm joprojām ir klātesošs mūžīgā Dieva nemainīgais nolūks, mūžīgais plāns.

2:2.4Visumos pilnībai noteikti jābūt relatīvam jēdzienam, bet centrālajā visumā un it īpaši Paradīzē pilnība ir neatšķaidīta; noteiktās fāzēs tā ir pat absolūta. Trīsvienības izpausmes dažādo dievišķās pilnības izpausmes, bet to nevājina.

2:2.5Dieva pirmatnējā pilnība nesastāv no pieņemta taisnīguma, bet gan no viņa dievišķās dabas labestības raksturīgās pilnības. Viņš ir galīgs, pabeigts un pilnīgs. Viņa taisnīgā rakstura skaistumā un pilnībā nekas netrūkst. Un viss dzīvojošo eksistenču plāns telpas pasaulēs ir centrēts ap dievišķo nolūku pacelt visas gribas radības uz augsto likteni – piedzīvot Tēva Paradīzes pilnības dalīšanu. Dievs nav ne egocentrisks, ne noslēgts; viņš nekad nepārstāj sevi dāvāt visām pašapzinīgām radībām plašajā visumu visumā.

2:2.6Dievs ir mūžīgi un bezgalīgi pilnīgs, viņš personīgi nevar pazīt nepilnību kā savu pieredzi, bet viņš dala apziņu par visu cīnošos radību nepilnību pieredzi evolucionārajos visumos, kas pieder visiem Paradīzes Radītājiem Dēliem. Pilnības Dieva personīgais un atbrīvojošais pieskāriens apēno sirdis un apņem visu to mirstīgo radību dabu, kas ir pacēlušās līdz morālās izšķiršanas visuma līmenim. Tādā veidā, kā arī caur dievišķās klātbūtnes kontaktiem, Vispārējais Tēvs patiesi piedalās pieredzē ar nenobriedumu un nepilnību katras morālās būtnes evolucionārajā karjerā visā visumā.

2:2.7Cilvēciskie ierobežojumi, potenciālais ļaunums nav daļa no dievišķās dabas, bet mirstīgo pieredze ar ļaunumu un visas cilvēka attiecības ar to noteikti ir daļa no Dieva arvien paplašinošās pašrealizācijas laika bērnos — morālās atbildības radībās, kuras ir radījis vai attīstījis katrs Radītājs Dēls, kas izgājis no Paradīzes.

2:3.2Cik veltīgi ir bērnišķīgi lūgt tādu Dievu mainīt savus nemainīgos dekrētus, lai mēs varētu izvairīties no viņa gudro dabas likumu un taisnīgo garīgo pavēļu darbības taisnīgajām sekām! “Nemaldieties; Dievs neļaujas apsmiet, jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” Tiesa, pat pļaujot netaisnības ražu, šis dievišķais taisnīgums vienmēr ir mīkstināts ar žēlsirdību. Bezgalīga gudrība ir mūžīgais šķīrējtiesnesis, kas nosaka taisnīguma un žēlsirdības proporcijas, kuras jāpiešķir jebkurā konkrētā situācijā. Lielākais sods (patiesībā neizbēgamas sekas) par pārkāpumiem un apzinātu sacelšanos pret Dieva valdību ir eksistences zaudēšana kā individuālam šīs valdības subjektam. Pilnīgas grēcības galarezultāts ir iznīcināšana. Galu galā šādi ar grēku identificējušies indivīdi ir iznīcinājuši paši sevi, kļūstot pilnīgi nereāli, pieņemot netaisnību. Tomēr šādas radības faktiskā pazušana vienmēr tiek atlikta, līdz ir pilnībā izpildīta tajā visumā spēkā esošā taisnīguma kārtība.

2:3.3Eksistences pārtraukšana parasti tiek noteikta laikmeta vai epohas tiesas spriešanā valstībā vai valstībās. Tādā pasaulē kā Urantija tas notiek planētas laikmeta beigās. Eksistences pārtraukšanu šādos laikos var noteikt ar visu jurisdikcijas tribunālu saskaņotu rīcību, sākot no planētas padomes līdz Radītāja Dēla tiesām un Dienu Senču spriedumu tribunāliem. Izšķīdināšanas mandāts rodas supervisuma augstākajās tiesās pēc nepārtrauktas apsūdzības apstiprināšanas, kas nākusi no pārkāpēja dzīvesvietas sfēras; un tad, kad iznīcināšanas spriedums ir apstiprināts augšā, izpildi veic tie tiesneši, kas dzīvo un darbojas supervisuma galvenajā mītnē.

2:3.4Kad šis spriedums tiek galīgi apstiprināts, ar grēku identificējusies būtne acumirklī kļūst tā, it kā tās nebūtu bijis. No šāda likteņa nav augšāmcelšanās; tas ir mūžīgs un bezgalīgs. Identitātes dzīvās enerģijas faktori ar laika transformācijām un telpas metamorfozēm tiek izšķīdināti kosmiskajos potenciālos, no kuriem tie reiz radās. Kas attiecas uz netaisnīgā personību, tai tiek atņemts turpmākās dzīves nesējs, jo radība nav izdarījusi tās izvēles un galīgos lēmumus, kas būtu nodrošinājuši mūžīgo dzīvi. Kad asociētā prāta turpinātā grēka pieņemšana kulminē pilnīgā pašidentifikācijā ar netaisnību, tad pēc dzīvības pārtraukšanās, pēc kosmiskās izšķīdināšanas, šāda izolēta personība tiek absorbēta radības virsdvēselē, kļūstot par daļu no Augstākās Būtnes evolūcijas pieredzes. Tā nekad vairs neparādās kā personība; tās identitāte kļūst tāda, it kā tās nekad nebūtu bijis. Personības, kurā mājo Saskaņotājs, gadījumā, pieredzes garīgās vērtības izdzīvo pastāvošā Saskaņotāja realitātē.

2:3.5Jebkurā visuma cīņā starp faktiskajiem realitātes līmeņiem augstākā līmeņa personība galu galā triumfēs pār zemākā līmeņa personību. Šis neizbēgamais visuma strīdu iznākums ir raksturīgs faktam, ka dievišķības kvalitāte ir vienāda ar jebkuras gribas radības realitātes vai aktualitātes pakāpi. Neatšķaidīts ļaunums, pilnīga kļūda, apzināts grēks un nemazināta netaisnība pēc būtības un automātiski ir pašnāvnieciski. Šādas kosmiskās nerealitātes attieksmes var izdzīvot visumā tikai pateicoties pārejošai žēlsirdības tolerancei, gaidot taisnīguma noteikšanas un godīguma meklēšanas mehānismu darbību taisnīgas tiesas visuma tribunālos.

2:3.6Radītāju Dēlu valdīšana vietējos visumos ir radīšanas un garīgās pilnveidošanas valdīšana. Šie Dēli velta sevi efektīvai Paradīzes plāna īstenošanai par progresīvu mirstīgo augšupcelšanos, dumpinieku un nepareizi domājošo rehabilitācijai, bet, kad visi šie mīlošie centieni tiek galīgi un uz visiem laikiem noraidīti, galīgo izšķīdināšanas dekrētu izpilda spēki, kas darbojas Dienu Senču jurisdikcijā.

2:4.2Dievs ir pēc dabas laipns, dabiski līdzjūtīgs un mūžīgi žēlsirdīgs. Un nekad nav nepieciešams, lai kāda ietekme tiktu izdarīta uz Tēvu, lai izsauktu viņa mīlošo laipnību. Radības vajadzība ir pilnīgi pietiekama, lai nodrošinātu pilnu Tēva maigās žēlsirdības un viņa glābjošās žēlastības plūsmu. Tā kā Dievs zina visu par saviem bērniem, viņam ir viegli piedot. Jo labāk cilvēks saprot savu tuvāko, jo vieglāk būs viņam piedot, pat mīlēt viņu.

2:4.3Tikai bezgalīgas gudrības izpratne ļauj taisnīgam Dievam vienlaikus īstenot taisnīgumu un žēlsirdību jebkurā konkrētā visuma situācijā. Debesu Tēvu nekad nesaplosa pretrunīgas attieksmes pret saviem visuma bērniem; Dievs nekad nav attieksmju antagonisma upuris. Dieva viszinība nemainīgi vada viņa brīvo gribu, izvēloties tādu visuma rīcību, kas pilnīgi, vienlaikus un vienādi apmierina visu viņa dievišķo atribūtu prasības un viņa mūžīgās dabas bezgalīgās īpašības.

2:4.4Žēlsirdība ir dabisks un neizbēgams labestības un mīlestības pēcnācējs. Mīloša Tēva labā daba nekādi nevarētu atturēt gudru žēlsirdības kalpošanu katram savu visuma bērnu grupas loceklim. Mūžīgais taisnīgums un dievišķā žēlsirdība kopā veido to, ko cilvēka pieredzē sauktu par godīgumu.

2:4.5Dievišķā žēlsirdība ir godīguma tehnika, kas pielāgojas starp pilnības un nepilnības visuma līmeņiem. Žēlsirdība ir Augstākā taisnīgums, kas pielāgots evolucionējošo galīgo situācijām, mūžības taisnīgums, kas modificēts, lai atbilstu laika bērnu augstākajām interesēm un visuma labklājībai. Žēlsirdība nav taisnīguma pārkāpums, bet gan saprotoša interpretācija augstākā taisnīguma prasībām, kā tās tiek godīgi piemērotas pakārtotām garīgām būtnēm un evolucionējošo visumu materiālajām radībām. Žēlsirdība ir Paradīzes Trīsvienības taisnīgums, gudri un mīloši veltīts daudzveidīgajām laika un telpas radību saprātīgajām būtnēm, kā to formulējusi dievišķā gudrība un noteicis Vispārējā Tēva un visu viņa saistīto Radītāju viszinošais prāts un suverēnā brīvā griba.

2:5.2Ir nepareizi domāt par Dievu kā par tādu, kas tiek pierunāts mīlēt savus bērnus viņa Dēlu upuru vai viņa pakārtoto radību aizlūgumu dēļ, “jo pats Tēvs jūs mīl.” Tieši reaģējot uz šo tēvišķo pieķeršanos, Dievs sūta brīnišķīgos Saskaņotājus, lai tie mājo cilvēku prātos. Dieva mīlestība ir universāla; “ikviens, kas grib, var nākt.” Viņš gribētu, “lai visi cilvēki tiktu izglābti, nonākot pie patiesības zināšanas.” Viņš “negrib, lai kāds pazustu.”

2:5.3Radītāji ir paši pirmie, kas cenšas glābt cilvēku no viņa muļķīgās dievišķo likumu pārkāpšanas postošajām sekām. Dieva mīlestība pēc dabas ir tēvišķa pieķeršanās; tāpēc viņš dažkārt “mūs pārmāca mūsu pašu labā, lai mēs varētu būt daļa no viņa svētuma.” Pat jūsu ugunīgajos pārbaudījumos atcerieties, ka “visās mūsu ciešanās viņš cieš līdzi mums.”

2:5.4Dievs ir dievišķi laipns pret grēciniekiem. Kad dumpinieki atgriežas pie taisnīguma, viņi tiek žēlīgi uzņemti, “jo mūsu Dievs bagātīgi piedos.” “Es esmu tas, kurš dzēš jūsu pārkāpumus sevis dēļ, un es neatcerēšos jūsu grēkus.” “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir dāvājis, ka mūs sauc par Dieva dēliem.”

2:5.5Galu galā, lielākais Dieva labestības pierādījums un augstākais iemesls viņu mīlēt ir Tēva mājojošā dāvana — Saskaņotājs, kurš tik pacietīgi gaida stundu, kad jūs abi tiksiet mūžīgi savienoti. Lai gan jūs nevarat atrast Dievu, meklējot, ja jūs pakļausieties mājojošā gara vadībai, jūs tiksiet nekļūdīgi vadīti, soli pa solim, dzīvi pēc dzīves, cauri visumam pēc visuma un laikmetam pēc laikmeta, līdz beidzot stāvēsiet Vispārējā Tēva Paradīzes personības klātbūtnē.

2:5.6Cik nesaprātīgi ir nepielūgt Dievu tādēļ, ka cilvēka dabas ierobežojumi un jūsu materiālās radības šķēršļi liedz jums viņu redzēt. Starp jums un Dievu ir milzīgs attālums (fiziskā telpa), kas jāpārvar. Tāpat pastāv liels garīgās atšķirības bezdibenis, kas jāpārvar; bet, neskatoties uz visu, kas jūs fiziski un garīgi šķir no Dieva Paradīzes personiskās klātbūtnes, apstājieties un apdomājiet svinīgo faktu, ka Dievs dzīvo jūsos; viņš savā veidā jau ir pārvarējis šo bezdibeni. Viņš ir sūtījis daļu no sevis, savu garu, lai tas dzīvotu jūsos un strādātu ar jums, kamēr jūs turpināt savu mūžīgo visuma karjeru.

2:5.7Man ir viegli un patīkami pielūgt to, kurš ir tik dižens un tajā pašā laikā tik sirsnīgi veltīts savu pazemīgo radību pacelšanas kalpošanai. Es dabiski mīlu to, kurš ir tik varens radīšanā un tās kontrolē, un tomēr ir tik pilnīgs labestībā un tik uzticīgs mīlošajā laipnībā, kas mūs pastāvīgi apēno. Es domāju, ka es mīlētu Dievu tikpat ļoti, ja viņš nebūtu tik dižens un varens, kamēr vien viņš ir tik labs un žēlsirdīgs. Mēs visi mīlam Tēvu vairāk viņa dabas dēļ nekā atzīstot viņa apbrīnojamos atribūtus.

2:5.8Kad es novēroju Radītājus Dēlus un viņu padotos administratorus, kas tik drosmīgi cīnās ar daudzajām laika grūtībām, kas raksturīgas telpas visumu evolūcijai, es atklāju, ka jūtu pret šiem mazākajiem visumu valdniekiem lielu un dziļu pieķeršanos. Galu galā, es domāju, ka mēs visi, ieskaitot valstību mirstīgos, mīlam Vispārējo Tēvu un visas citas būtnes, dievišķas vai cilvēciskas, jo mēs redzam, ka šīs personības mūs patiesi mīl. Mīlestības pieredze lielā mērā ir tieša atbilde uz pieredzi būt mīlētam. Zinot, ka Dievs mani mīl, man būtu jāturpina viņu mīlēt visaugstāk, pat ja viņš būtu atbrīvots no visiem saviem pārākuma, galīguma un absolūtuma atribūtiem.

2:5.9Tēva mīlestība mums seko tagad un visā mūžīgo laikmetu bezgalīgajā lokā. Pārdomājot Dieva mīlošo dabu, ir tikai viena saprātīga un dabiska personības reakcija: jūs arvien vairāk mīlēsiet savu Radītāju; jūs veltīsiet Dievam pieķeršanos, kas līdzīga tai, ko bērns sniedz zemes vecākam; jo, kā tēvs, īsts tēvs, patiess tēvs mīl savus bērnus, tā Vispārējais Tēvs mīl un mūžīgi meklē savu radīto dēlu un meitu labklājību.

2:5.10Bet Dieva mīlestība ir inteliģenta un tālredzīga vecāku pieķeršanās. Dievišķā mīlestība darbojas vienotā asociācijā ar dievišķo gudrību un visām citām Vispārējā Tēva pilnīgās dabas bezgalīgajām īpašībām. Dievs ir mīlestība, bet mīlestība nav Dievs. Lielākā dievišķās mīlestības izpausme pret mirstīgajām būtnēm ir novērojama Domu Saskaņotāju dāvājumā, bet jūsu lielākā Tēva mīlestības atklāsme ir redzama viņa Dēla Mihaila dāvājuma dzīvē, kad viņš uz zemes dzīvoja ideālu garīgo dzīvi. Tas ir mājojošais Saskaņotājs, kas individualizē Dieva mīlestību katrai cilvēka dvēselei.

2:5.11Dažreiz man ir gandrīz sāpīgi, ka esmu spiests attēlot debesu Tēva dievišķo pieķeršanos saviem visuma bērniem, izmantojot cilvēka vārda simbolu “mīlestība”. Šis termins, lai arī tas apzīmē cilvēka augstāko priekšstatu par mirstīgo cieņas un pieķeršanās attiecībām, tik bieži tiek lietots, lai apzīmētu tik daudz cilvēcisko attiecību, kas ir pilnīgi zemas un pilnīgi necienīgas tikt apzīmētas ar vārdu, kas tiek lietots arī, lai norādītu uz dzīvā Dieva nepārspējamo pieķeršanos savām visuma radībām! Cik neveiksmīgi, ka es nevaru izmantot kādu dievišķu un ekskluzīvu terminu, kas cilvēka prātam nodotu patieso dabu un izsmalcināti skaisto nozīmi dievišķajai Paradīzes Tēva pieķeršanās.

2:5.12Kad cilvēks zaudē no redzesloka personīga Dieva mīlestību, Dieva valstība kļūst tikai par labā valstību. Neskatoties uz dievišķās dabas bezgalīgo vienotību, mīlestība ir dominējošā īpašība visās Dieva personīgajās attiecībās ar savām radībām.

2:6.2Reliģija nozīmē, ka gara dabas superpasaule apzinās un reaģē uz cilvēku pasaules pamatvajadzībām. Evolucionārā reliģija var kļūt ētiska, bet tikai atklātā reliģija kļūst patiesi un garīgi morāla. Seno priekšstatu, ka Dievs ir Dievība, kuru dominē karaliska morāle, Jēzus pacēla līdz sirsnīgi aizkustinošajam intīmās ģimenes morāles līmenim, kurā valda vecāku un bērnu attiecības, par kurām mirstīgajā pieredzē nav maigāku un skaistāku.

2:6.3“Dieva labestības bagātība ved kļūdījušos cilvēku pie grēku nožēlas.” “Katra laba dāvana un katra pilnīga dāvana nāk no gaismu Tēva.” “Dievs ir labs; viņš ir mūžīgs patvērums cilvēku dvēselēm.” “Tas Kungs Dievs ir žēlsirdīgs un žēlīgs. Viņš ir pacietīgs un bagāts labestībā un patiesībā.” “Nogaršojiet un redziet, ka Tas Kungs ir labs! Svētīgs ir cilvēks, kurš viņam uzticas.” “Tas Kungs ir žēlīgs un pilns līdzjūtības. Viņš ir pestīšanas Dievs.” “Viņš dziedē salauztās sirdis un pārsien dvēseles brūces. Viņš ir cilvēka visvarenais labdaris.”

2:6.4Priekšstats par Dievu kā karali-tiesnesi, lai gan tas veicināja augstu morālo standartu un radīja likumpaklausīgu tautu kā grupu, atstāja individuālo ticīgo skumjā nedrošības stāvoklī attiecībā uz viņa statusu laikā un mūžībā. Vēlākie ebreju pravieši pasludināja Dievu par Tēvu Izraēlam; Jēzus atklāja Dievu kā katra cilvēka Tēvu. Visu mirstīgo priekšstatu par Dievu transcendenti izgaismo Jēzus dzīve. Nesavtība ir raksturīga vecāku mīlestībai. Dievs nemīl kā tēvs, bet kā tēvs. Viņš ir katras visuma personības Paradīzes Tēvs.

2:6.5Taisnīgums nozīmē, ka Dievs ir visuma morāles likuma avots. Patiesība parāda Dievu kā atklājēju, kā skolotāju. Bet mīlestība dod un ilgojas pēc pieķeršanās, meklē saprotošu sadraudzību, kāda pastāv starp vecāku un bērnu. Taisnīgums var būt dievišķā doma, bet mīlestība ir tēva attieksme. Kļūdainais pieņēmums, ka Dieva taisnīgums ir nesavienojams ar debesu Tēva nesavtīgo mīlestību, pieņēma vienotības trūkumu Dievības dabā un noveda tieši pie izlīguma doktrīnas izstrādes, kas ir filozofisks uzbrukums gan Dieva vienotībai, gan brīvajai gribai.

2:6.6Mīlošais debesu Tēvs, kura gars mājo viņa bērnos uz zemes, nav sadalīta personība — viena ir taisnīguma, otra žēlsirdības — un nav nepieciešams starpnieks, lai nodrošinātu Tēva labvēlību vai piedošanu. Dievišķo taisnīgumu nedominē stingrs atriebīgs taisnīgums; Dievs kā tēvs pārspēj Dievu kā tiesnesi.

2:6.7Dievs nekad nav dusmīgs, atriebīgs vai saniknots. Tiesa, gudrība bieži ierobežo viņa mīlestību, kamēr taisnīgums nosaka viņa noraidīto žēlsirdību. Viņa mīlestība pret taisnīgumu nevar neizpausties kā vienāds naids pret grēku. Tēvs nav nekonsekventa personība; dievišķā vienotība ir pilnīga. Paradīzes Trīsvienībā ir absolūta vienotība, neskatoties uz Dieva līdzgaitnieku mūžīgajām identitātēm.

2:6.8Dievs mīl grēcinieku un ienīst grēku: šāds apgalvojums ir filozofiski patiess, bet Dievs ir transcendenta personība, un personas var tikai mīlēt un ienīst citas personas. Grēks nav persona. Dievs mīl grēcinieku, jo viņš ir personības realitāte (potenciāli mūžīga), kamēr pret grēku Dievs neieņem personisku attieksmi, jo grēks nav garīga realitāte; tas nav personisks; tāpēc tikai Dieva taisnīgums ņem vērā tā esamību. Dieva mīlestība glābj grēcinieku; Dieva likums iznīcina grēku. Šī dievišķās dabas attieksme acīmredzami mainītos, ja grēcinieks beidzot pilnībā identificētos ar grēku, tāpat kā tas pats mirstīgais prāts var arī pilnībā identificēties ar mājojošo gara Saskaņotāju. Šāds ar grēku identificējies mirstīgais tad kļūtu pilnīgi neglīts pēc dabas (un tāpēc personiski nereāls) un piedzīvotu galīgu esamības izzušanu. Nerealitāte, pat radības dabas nepilnība, nevar mūžīgi pastāvēt progresējoši reālā un arvien garīgākā visumā.

2:6.9Saskaroties ar personības pasauli, Dievs tiek atklāts kā mīloša persona; saskaroties ar garīgo pasauli, viņš ir personiska mīlestība; reliģiskajā pieredzē viņš ir abi. Mīlestība identificē Dieva gribas gribu. Dieva labestība ir pamatā dievišķajai brīvajai gribai — universālajai tendencei mīlēt, izrādīt žēlsirdību, izpaust pacietību un sniegt piedošanu.

2:7.2Fiziskie fakti ir diezgan vienveidīgi, bet patiesība ir dzīvs un elastīgs faktors visuma filozofijā. Evolucionējošas personības ir tikai daļēji gudras un relatīvi patiesas savos paziņojumos. Viņi var būt pārliecināti tikai tiktāl, ciktāl sniedzas viņu personīgā pieredze. Tas, kas vienā vietā var šķist pilnīgi patiess, citā radības daļā var būt tikai relatīvi patiess.

2:7.3Dievišķā patiesība, galīgā patiesība ir vienveidīga un universāla, bet stāsts par garīgām lietām, kā to stāsta daudzi indivīdi no dažādām sfērām, dažreiz var atšķirties detaļās šīs zināšanu pilnības un personīgās pieredzes pārpilnības relativitātes, kā arī šīs pieredzes ilguma un apjoma dēļ. Lai gan Pirmā Lielā Avota un Centra likumi un dekrēti, domas un attieksmes ir mūžīgi, bezgalīgi un universāli patiesas, tajā pašā laikā to piemērošana un pielāgošana katram visumam, sistēmai, pasaulei un radītai saprātīgai būtnei notiek saskaņā ar Radītāju Dēlu plāniem un tehniku, kā viņi darbojas savos attiecīgajos visumos, kā arī harmonijā ar Bezgalīgā Gara un visu citu saistīto debesu personību vietējiem plāniem un procedūrām.

2:7.4Materiālisma viltus zinātne notiesātu mirstīgo cilvēku kļūt par izstumto visumā. Šādas daļējas zināšanas ir potenciāli ļaunas; tās ir zināšanas, kas sastāv gan no labā, gan no ļaunā. Patiesība ir skaista, jo tā ir gan pilnīga, gan simetriska. Kad cilvēks meklē patiesību, viņš tiecas pēc dievišķi reālā.

2:7.5Filozofi pieļauj savu lielāko kļūdu, kad viņi tiek maldināti abstrakcijas kļūdā, praksē koncentrēt uzmanību uz vienu realitātes aspektu un pēc tam pasludināt šādu izolētu aspektu par visu patiesību. Gudrs filozofs vienmēr meklēs radošo dizainu, kas ir aiz visiem visuma fenomeniem un pastāvējis pirms tiem. Radītāja doma vienmēr ir pirms radošas darbības.

2:7.6Intelektuālā pašapziņa var atklāt patiesības skaistumu, tās garīgo kvalitāti ne tikai ar tās jēdzienu filozofisko konsekvenci, bet vēl noteiktāk un drošāk ar vienmēr klātesošā Patiesības Gara nekļūdīgo atbildi. Laime rodas no patiesības atzīšanas, jo to var izdzīvot; to var dzīvot. Vilšanās un skumjas pavada kļūdu, jo, nebūdama realitāte, to nevar realizēt pieredzē. Dievišķā patiesība vislabāk ir pazīstama pēc tās garīgās garšas.

2:7.7Mūžīgā meklēšana ir pēc vienotības, pēc dievišķas saskaņas. Plašais fiziskais visums saskan Paradīzes Salā; intelektuālais visums saskan prāta Dievā, Apvienotajā Darbonī; garīgais visums ir saskaņots Mūžīgā Dēla personībā. Bet izolētais laika un telpas mirstīgais saskan Dievā Tēvā caur tiešu attiecību starp mājojošo Domu Saskaņotāju un Vispārējo Tēvu. Cilvēka Saskaņotājs ir Dieva fragments un mūžīgi meklē dievišķu vienotību; tas saskan ar Pirmā Avota un Centra Paradīzes Dievību un tajā.

2:7.8Augstākā skaistuma izpratne ir realitātes atklāšana un integrācija: dievišķās labestības izpratne mūžīgajā patiesībā, tas ir galvenais skaistums. Pat cilvēka mākslas šarms slēpjas tās vienotības harmonijā.

2:7.9Ebreju reliģijas lielā kļūda bija nespēja saistīt Dieva labestību ar zinātnes faktiskajām patiesībām un mākslas pievilcīgo skaistumu. Civilizācijai progresējot, un tā kā reliģija turpināja sekot tam pašam neprātīgajam kursam, pārmērīgi uzsverot Dieva labestību, relatīvi izslēdzot patiesību un atstājot novārtā skaistumu, attīstījās pieaugoša tendence noteiktiem cilvēku tipiem novērsties no abstraktā un nesaistītā izolētās labestības jēdziena. Mūsdienu reliģijas pārmērīgi uzsvērtā un izolētā morāle, kas nespēj noturēt daudzu divdesmitā gadsimta cilvēku pieķeršanos un lojalitāti, atjaunotos, ja papildus saviem morālajiem mandātiem tā vienlīdzīgi ņemtu vērā zinātnes, filozofijas un garīgās pieredzes patiesības, kā arī fiziskās radības skaistumu, intelektuālās mākslas šarmu un patiesu rakstura sasniegumu diženumu.

2:7.10Šī laikmeta reliģiskais izaicinājums ir tiem tālredzīgajiem un uz nākotni vērstajiem vīriešiem un sievietēm ar garīgu ieskatu, kuri uzdrošināsies konstruēt jaunu un pievilcīgu dzīves filozofiju no paplašinātajiem un izsmalcināti integrētajiem mūsdienu priekšstatiem par kosmisko patiesību, visuma skaistumu un dievišķo labestību. Šāds jauns un taisnīgs morāles redzējums piesaistīs visu labo cilvēka prātā un izaicinās to, kas ir labākais cilvēka dvēselē. Patiesība, skaistums un labestība ir dievišķas realitātes, un, cilvēkam paceļoties garīgās dzīves skalā, šīs Mūžīgā augstākās īpašības arvien vairāk tiek saskaņotas un vienotas Dievā, kurš ir mīlestība.

2:7.11Visa patiesība — materiālā, filozofiskā vai garīgā — ir gan skaista, gan laba. Viss īstais skaistums — materiālā māksla vai garīgā simetrija — ir gan patiess, gan labs. Visa patiesā labestība — vai tā būtu personīgā morāle, sociālais taisnīgums vai dievišķā kalpošana — ir vienlīdz patiesa un skaista. Veselība, saprāts un laime ir patiesības, skaistuma un labestības integrācijas, kā tās tiek sajauktas cilvēka pieredzē. Šādi efektīvas dzīves līmeņi rodas, apvienojot enerģijas sistēmas, ideju sistēmas un gara sistēmas.

2:7.12Patiesība ir saskaņota, skaistums pievilcīgs, labestība stabilizējoša. Un, kad šīs reālā vērtības tiek saskaņotas personības pieredzē, rezultāts ir augsta līmeņa mīlestība, ko nosaka gudrība un kvalificē lojalitāte. Visas visuma izglītības patiesais mērķis ir panākt labāku izolētā pasauļu bērna saskaņošanu ar viņa paplašinošās pieredzes lielākajām realitātēm. Realitāte ir galīga cilvēka līmenī, bezgalīga un mūžīga augstākajos un dievišķajos līmeņos.

2:7.13[Iesniedzis Dievišķais Padomdevējs, rīkojoties pēc Uversas Dienu Senču pilnvarojuma.]