Dokuments 181: PĒDĒJIE MUDINĀJUMI UN BRĪDINĀJUMIDokuments 181
PĒDĒJIE MUDINĀJUMI UN BRĪDINĀJUMI

181:0.1PĒC atvadu runas noslēguma vienpadsmit apustuļiem, Jēzus neformāli aprunājās ar viņiem un atstāstīja daudzus piedzīvojumus, kas attiecās uz viņiem kā grupu un kā indivīdiem. Beidzot šiem galilejiešiem sāka uzaust gaisma, ka viņu draugs un skolotājs grasās viņus atstāt, un viņu cerība pieķērās solījumam, ka pēc neilga laika viņš atkal būs kopā ar viņiem, bet viņi sliecās aizmirst, ka arī šis atgriešanās apciemojums būs tikai uz neilgu laiku. Daudzi no apustuļiem un vadošajiem mācekļiem patiešām domāja, ka šis solījums atgriezties uz īsu brīdi (īso laika posmu starp augšāmcelšanos un uzkāpšanu debesīs) nozīmē, ka Jēzus vienkārši dodas prom uz īsu ciemošanos pie sava Tēva, pēc kuras viņš atgriezīsies, lai nodibinātu valstību. Un šāda viņa mācības interpretācija saskanēja gan ar viņu iepriekš pieņemtajiem uzskatiem, gan ar viņu kvēlajām cerībām. Tā kā viņu mūža uzskati un vēlmju piepildījuma cerības tādējādi saskanēja, viņiem nebija grūti atrast tādu Meistara vārdu skaidrojumu, kas attaisnotu viņu spēcīgās ilgas.

181:0.2Pēc tam, kad atvadu runa bija pārrunāta un sākusi nosēsties viņu prātos, Jēzus atkal sauca apustuļus pie kārtības un sāka izteikt savus pēdējos mudinājumus un brīdinājumus.

181:1.2Kad es būšu atgriezies, lai dzīvotu jūsos un darbotos caur jums, es varēšu labāk vadīt jūs cauri šai dzīvei un vadīt jūs cauri daudzajiem mājokļiem nākotnes dzīvē debesu debesīs. Dzīve Tēva mūžīgajā radībā nav bezgalīga atpūta bezdarbībā un savtīgā mierā, bet gan nepārtraukta virzība žēlastībā, patiesībā un godībā. Katra no daudzajām, daudzajām pieturvietām mana Tēva namā ir apstāšanās vieta, dzīve, kas paredzēta, lai sagatavotu jūs nākamajai, kas ir priekšā. Un tā gaismas bērni ies no godības uz godību, līdz viņi sasniegs dievišķo stāvokli, kurā viņi ir garīgi pilnveidoti, tāpat kā Tēvs ir pilnīgs visās lietās.

181:1.3Ja jūs vēlaties sekot man, kad es jūs atstāšu, pielieciet savas nopietnās pūles, lai dzīvotu saskaņā ar manu mācību garu un manas dzīves ideālu — mana Tēva gribas darīšanu. Dariet to tā vietā, lai mēģinātu atdarināt manu dabisko dzīvi miesā, kādu man piespiedu kārtā ir nācies dzīvot šajā pasaulē.

181:1.4Tēvs sūtīja mani šajā pasaulē, bet tikai daži no jums ir izvēlējušies mani pilnībā pieņemt. Es izliešu savu garu pār visu miesu, bet visi cilvēki neizvēlēsies pieņemt šo jauno skolotāju kā dvēseles vadoni un padomdevēju. Bet visi, kas viņu pieņems, tiks apgaismoti, attīrīti un mierināti. Un šis Patiesības Gars kļūs viņos par dzīvā ūdens avotu, kas verd uz mūžīgo dzīvi.

181:1.5Un tagad, kad es grasos jūs atstāt, es vēlos teikt mierinājuma vārdus. Mieru es atstāju jums; savu mieru es jums dodu. Es nedodu šīs dāvanas tā, kā pasaule dod — pēc mēra — es dodu katram no jums visu, ko jūs spējat saņemt. Lai jūsu sirds neuztraucas, nedz arī lai tā ir baiļu pilna. Es esmu uzvarējis pasauli, un manī jūs visi triumfēsiet caur ticību. Es esmu jūs brīdinājis, ka Cilvēka Dēls tiks nogalināts, bet es jums apliecinu, ka es atgriezīšos, pirms aiziešu pie Tēva, pat ja tas būs tikai uz neilgu brīdi. Un pēc tam, kad es būšu uzkāpis pie Tēva, es noteikti sūtīšu jauno skolotāju, lai tas būtu ar jums un mājotu jūsu sirdīs. Un, kad jūs redzēsiet visu to piepildāmies, neesiet satriekti, bet drīzāk ticiet, tā kā jūs to visu zinājāt jau iepriekš. Es esmu mīlējis jūs ar lielu sirsnību, un es jūs neatstātu, bet tā ir Tēva griba. Mana stunda ir pienākusi.

181:1.6Nešaubieties ne par vienu no šīm patiesībām pat pēc tam, kad jūs vajāšanu dēļ būsiet izklīdināti un daudzu bēdu nomākti. Kad jūs jutīsiet, ka esat vieni pasaulē, es zināšu par jūsu vientulību tieši tāpat kā tad, kad jūs būsiet izklīduši katrs uz savu vietu, atstājot Cilvēka Dēlu viņa ienaidnieku rokās, jūs zināsiet par manējo. Bet es nekad neesmu viens; Tēvs vienmēr ir ar mani. Pat tādā brīdī es lūgšu par jums. Un visas šīs lietas es esmu jums stāstījis, lai jums būtu miers un tas būtu pārpilnībā. Šajā pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu; es esmu uzvarējis pasaulē un parādījis jums ceļu uz mūžīgu prieku un nebeidzamu kalpošanu.”

181:1.7Jēzus dod mieru saviem Dieva gribas darītājiem, bet ne tādā veidā, kā to dara šīs materiālās pasaules prieki un apmierinājumi. Neticīgie materiālisti un fatālisti var cerēt baudīt tikai divu veidu mieru un dvēseles mierinājumu: vai nu viņiem jābūt stoiķiem, ar nelokāmu apņēmību nolemt stāties pretī neizbēgamajam un izturēt ļaunāko; vai arī viņiem jābūt optimistiem, vienmēr ļaujoties tai cerībai, kas mūžīgi dzimst cilvēka krūtīs, veltīgi ilgojoties pēc miera, kas nekad īsti neatnāk.

181:1.8Zināms daudzums gan stoicisma, gan optimisma ir noderīgs, dzīvojot dzīvi uz zemes, bet nevienam no tiem nav nekāda sakara ar to brīnišķīgo mieru, ko Dieva Dēls dāvā saviem brāļiem miesā. Miers, ko Mihails dod saviem bērniem uz zemes, ir tieši tas miers, kas piepildīja viņa paša dvēseli, kad viņš pats dzīvoja mirstīgo dzīvi miesā un tieši uz šīs pasaules. Jēzus miers ir Dievu zinoša indivīda prieks un apmierinājums, kurš ir sasniedzis triumfu, pilnībā iemācoties darīt Dieva gribu, dzīvojot mirstīgo dzīvi miesā. Jēzus prāta miers balstījās uz absolūtu cilvēcisko ticību dievišķā Tēva gudrās un līdzjūtīgās gādības īstenībai. Jēzum bija grūtības uz zemes, viņš pat ir ticis nepatiesi saukts par “bēdu vīru”, bet visos šajos pārdzīvojumos un caur tiem viņš baudīja mierinājumu no tās pārliecības, kas viņu vienmēr spēcināja turpināt savu dzīves mērķi ar pilnīgu drošību, ka viņš pilda Tēva gribu.

181:1.9Jēzus bija apņēmīgs, neatlaidīgs un pilnībā nodevies savas misijas izpildei, taču viņš nebija bezjūtīgs un nocietināts stoiķis; viņš vienmēr meklēja savas dzīves pieredzes gaišās puses, taču viņš nebija akls un sevi mānošs optimists. Meistars zināja visu, kas viņam bija jāpiedzīvo, un viņš nebaidījās. Pēc tam, kad viņš bija dāvājis šo mieru katram no saviem sekotājiem, viņš varēja konsekventi teikt: “Lai jūsu sirds neuztraucas, nedz arī lai tā baidās.”

181:1.10Tātad Jēzus miers ir tāda dēla miers un drošība, kurš pilnībā tic, ka viņa karjera laikā un mūžībā ir drošībā un pilnībā visu zinoša, visu mīloša un visu varena gara Tēva gādībā un uzraudzībā. Un tas patiešām ir miers, kas pārspēj mirstīgā prāta saprašanu, bet ko ticīga cilvēka sirds var baudīt pilnībā.

181:2.2Jānim Jēzus teica: “Tu, Jāni, esi jaunākais no maniem brāļiem. Tu esi bijis man ļoti tuvu, un, lai gan es mīlu jūs visus ar to pašu mīlestību, kādu tēvs dāvā saviem dēliem, Andrejs tevi izraudzīja kā vienu no trim, kam vienmēr vajadzētu būt manā tuvumā. Turklāt tu esi rīkojies manā vārdā un tev jāturpina tā rīkoties daudzos jautājumos, kas attiecas uz manu laicīgo ģimeni. Un es dodos pie Tēva, Jāni, ar pilnīgu pārliecību, ka tu turpināsi uzraudzīt tos, kas ir mani miesā. Raugies, lai viņu pašreizējais apjukums attiecībā uz manu misiju nekādā veidā neliedz tev sniegt viņiem visu līdzjūtību, padomu un palīdzību, tāpat kā tu zini, ka es to darītu, ja es paliktu miesā. Un, kad viņi visi nāks, lai redzētu gaismu un pilnībā ieietu valstībā, lai gan jūs visi viņus priecīgi uzņemsiet, es paļaujos uz tevi, Jāni, ka tu viņus uzņemsi manā vārdā.

181:2.3Un tagad, kad es ieeju savas laicīgās karjeras noslēdzošajās stundās, paliec tuvumā, lai es varētu tev atstāt jebkādu ziņu attiecībā uz savu ģimeni. Kas attiecas uz darbu, ko Tēvs nodevis manās rokās, tas tagad ir pabeigts, izņemot manu nāvi miesā, un es esmu gatavs dzert šo pēdējo biķeri. Bet, kas attiecas uz pienākumiem, ko man atstājis mans laicīgais tēvs Jāzeps, lai gan es esmu tos pildījis savas dzīves laikā, tagad man jāpaļaujas uz tevi, ka tu rīkosies manā vietā visās šajās lietās. Un es esmu izvēlējies tevi to darīt manā labā, Jāni, jo tu esi jaunākais un tāpēc, visticamāk, pārdzīvosi šos pārējos apustuļus.

181:2.4Kādreiz mēs saucām tevi un tavu brāli par pērkona dēliem. Jūs sākāt kopā ar mums stūrgalvīgi un neiecietīgi, bet tu esi daudz mainījies kopš tā laika, kad gribēji, lai es lieku ugunij nolaisties uz nezinošu un bezjūtīgu neticīgo galvām. Un tev jāmainās vēl vairāk. Tev jākļūst par tā jaunā baušļa apustuli, ko es tev šonakt esmu devis. Velti savu dzīvi tam, lai mācītu saviem brāļiem, kā mīlēt vienam otru, tāpat kā es esmu mīlējis jūs.”

181:2.5Kad Jānis Zebedejs stāvēja tur, augšistabā, asarām ritot pār vaigiem, viņš raudzījās Meistara sejā un teica: “Un tā es darīšu, mans Meistar, bet kā es varu iemācīties mīlēt savus brāļus vairāk?” Un tad Jēzus atbildēja: “Tu iemācīsies mīlēt savus brāļus vairāk, kad tu vispirms iemācīsies vairāk mīlēt viņu Tēvu debesīs un pēc tam, kad būsi kļuvis patiesi vairāk ieinteresēts viņu labklājībā laikā un mūžībā. Un visu šādu cilvēcisku interesi veicina saprotoša līdzjūtība, nesavtīga kalpošana un dāsna piedošana. Nevienam nevajadzētu nicināt tavu jaunību, bet es aicinu tevi vienmēr pienācīgi ņemt vērā to, ka vecums bieži vien pārstāv pieredzi un ka nekas cilvēku lietās nevar aizstāt faktisko pieredzi. Centies dzīvot mierā ar visiem cilvēkiem, īpaši ar saviem draugiem debesu valstības brālībā. Un, Jāni, vienmēr atceries — necīnies ar dvēselēm, kuras tu vēlies iegūt valstībai.”

181:2.6Un tad Meistars, apejot savu sēdvietu, uz brīdi apstājās pie Jūdas Iskariota vietas. Apustuļi bija diezgan pārsteigti, ka Jūda nebija atgriezies agrāk, un viņi bija ļoti ziņkārīgi uzzināt, ko nozīmē Jēzus skumjā sejas izteiksme, viņam stāvot pie nodevēja tukšās vietas. Bet neviens no viņiem, izņemot varbūt Andreju, nepieļāva pat vismazāko domu, ka viņu mantzinis ir aizgājis nodot savu Meistaru, kā Jēzus viņiem bija licis noprast agrāk vakarā un vakariņu laikā. Tik daudz kas bija noticis, ka uz to brīdi viņi bija pilnībā aizmirsuši par Meistara paziņojumu, ka viens no viņiem viņu nodos.

181:2.7Tagad Jēzus piegāja pie Sīmaņa Zelota, kurš piecēlās un klausījās šo mudinājumu: “Tu esi īsts Ābrahāma dēls, bet cik grūti man ir gājis, mēģinot padarīt tevi par šīs debesu valstības dēlu. Es mīlu tevi, un tāpat arī visi tavi brāļi. Es zinu, ka tu mīli mani, Sīmani, un ka tu mīli arī valstību, bet tu joprojām esi apņēmies panākt, lai šī valstība nāktu pēc tava prāta. Es ļoti labi zinu, ka tu galu galā aptversi mana evaņģēlija garīgo dabu un nozīmi un ka tu darīsi drosmīgu darbu tā pasludināšanā, bet es esmu noraizējies par to, kas var notikt ar tevi, kad es aiziešu. Es priecātos zināt, ka tu nešaubīsies; es būtu laimīgs, ja varētu zināt, ka pēc manas aiziešanas pie Tēva tu nepārstāsi būt mans apustulis un ka tu cienījami uzvedīsies kā debesu valstības vēstnieks.”

181:2.8Jēzus tikko bija beidzis runāt ar Sīmani Zelotu, kad ugunīgais patriots, slaucīdams acis, atbildēja: “Meistar, nebaidies par manu uzticību. Es esmu pagriezis muguru visam, lai veltītu savu dzīvi tavas valstības nodibināšanai uz zemes, un es nešaubīšos. Es esmu pārdzīvojis katru vilšanos līdz šim, un es tevi neatstāšu.”

181:2.9Un tad, uzlicis roku uz Sīmaņa pleca, Jēzus teica: “Ir patiešām atspirdzinoši dzirdēt tevi tā runājam, īpaši tādā laikā kā šis, bet, mans labais draugs, tu joprojām nezini, par ko tu runā. Ne mirkli es nešaubītos par tavu uzticību, tavu nodošanos; es zinu, ka tu nevilcinātos doties kaujā un mirt par mani, tāpat kā visi šie pārējie” (un viņi visi enerģiski pamāja ar galvu, paužot piekrišanu), “bet tas no tevis netiks prasīts. Es jums vairākkārt esmu teicis, ka mana valstība nav no šīs pasaules un ka mani mācekļi necīnīsies, lai panāktu tās nodibināšanu. Es to esmu teicis daudzas reizes, Sīmani, bet tu atsakies stāties pretī patiesībai. Mani neuztrauc tava uzticība man un valstībai, bet ko tu darīsi, kad es aiziešu un tu beidzot pamodīsies ar atziņu, ka neesi spējis aptvert manas mācības jēgu un ka tev ir jāpielāgo savi maldi citas un garīgas lietu kārtības realitātei valstībā?”

181:2.10Sīmanis gribēja runāt tālāk, bet Jēzus pacēla roku un, viņu apturot, turpināja: “Neviens no maniem apustuļiem sirdī nav patiesāks un godīgāks par tevi, bet neviens no viņiem nebūs tik satriekts un drosmi zaudējis kā tu pēc manas aiziešanas. Visā tavā izmisumā mans gars paliks pie tevis, un šie, tavi brāļi, tevi neatstās. Neaizmirsti, ko es tev esmu mācījis par pilsonības uz zemes saistību ar dēlību Tēva garīgajā valstībā. Rūpīgi pārdomā visu, ko esmu tev teicis par atdošanu Ķeizaram to, kas ir Ķeizara, un Dievam to, kas ir Dieva. Velti savu dzīvi, Sīmani, lai parādītu, cik pieņemami mirstīgs cilvēks var izpildīt manu norādījumu par laicīgā pienākuma pret civilo varu un garīgās kalpošanas valstības brālībā vienlaicīgu atzīšanu. Ja tu ļausies Patiesības Gara mācībai, nekad nebūs konflikta starp pilsonības prasībām uz zemes un dēlību debesīs, ja vien laicīgie valdnieki neiedomāsies pieprasīt no tevis godināšanu un pielūgsmi, kas pienākas tikai Dievam.

181:2.11Un tagad, Sīmani, kad tu beidzot to visu redzēsi un kad būsi nokratījis savu depresiju un devies sludināt šo evaņģēliju ar lielu spēku, nekad neaizmirsti, ka es biju ar tevi visu tavu drosmes zaudēšanas laiku un ka es iešu ar tevi līdz pat galam. Tu vienmēr būsi mans apustulis, un pēc tam, kad kļūsi gatavs redzēt ar gara aci un pilnīgāk pakļaut savu gribu Tēva gribai debesīs, tad tu atgriezīsies, lai strādātu kā mans vēstnieks, un neviens tev neatņems pilnvaras, kuras esmu tev piešķīris, tavas lēnās manas mācīto patiesību saprašanas dēļ. Un tā, Sīmani, vēlreiz es tevi brīdinu, ka tie, kas cīnās ar zobenu, no zobena iet bojā, kamēr tie, kas strādā garā, iegūst mūžīgo dzīvi nākamajā valstībā ar prieku un mieru valstībā, kas ir tagad. Un, kad tavās rokās nodotais darbs uz zemes būs pabeigts, tu, Sīmani, sēdēsi kopā ar mani manā valstībā tur augšā. Tu patiešām redzēsi valstību, pēc kuras esi ilgojies, bet ne šajā dzīvē. Turpini ticēt man un tam, ko esmu tev atklājis, un tu saņemsi mūžīgās dzīves dāvanu.”

181:2.12Kad Jēzus bija beidzis runāt ar Sīmani Zelotu, viņš piegāja pie Mateja Levija un teica: “Tev vairs nebūs jāuzņemas rūpes par apustuļu grupas kasi. Drīz, ļoti drīz, jūs visi tiksiet izklīdināti; jums nebūs ļauts baudīt mierinošo un atbalstošo sabiedrību pat ne ar vienu no jūsu brāļiem. Dodoties tālāk sludināt šo valstības evaņģēliju, jums būs jāatrod sev jauni biedri. Es sūtīju jūs divus pa diviem jūsu apmācības laikā, bet tagad, kad es jūs atstāju, pēc tam, kad būsiet atguvušies no šoka, jūs dosieties ārā vieni un līdz pat zemes galiem, sludinot šo labo vēsti: Ka ticības atdzīvinātie mirstīgie ir Dieva dēli.”

181:2.13Tad runāja Matejs: “Bet, Meistar, kas mūs sūtīs, un kā mēs zināsim, kurp doties? Vai Andrejs mums parādīs ceļu?” Un Jēzus atbildēja: “Nē, Levij, Andrejs vairs nevadīs jūs evaņģēlija sludināšanā. Viņš patiešām turpinās būt jūsu draugs un padomdevējs līdz tai dienai, kad atnāks jaunais skolotājs, un tad Patiesības Gars vadīs ikvienu no jums plašajā pasaulē, lai strādātu valstības paplašināšanā. Daudzas pārmaiņas ir notikušas ar tevi kopš tās dienas muitā, kad tu pirmo reizi devies man sekot; bet vēl daudzām jānāk, pirms tu spēsi redzēt vīziju par brālību, kurā pagāns sēž līdzās jūdam brālīgā savienībā. Bet turpini ar savu vēlmi iegūt savus jūdu brāļus, līdz esi pilnībā apmierināts, un tad ar spēku pievērsies pagāniem. Par vienu lietu tu vari būt drošs, Levij: Tu esi ieguvis savu brāļu uzticību un pieķeršanos; viņi visi tevi mīl.” (Un visi desmit apliecināja savu piekrišanu Meistara vārdiem.)

181:2.14“Levij, es daudz zinu par tavām raizēm, upuriem un pūlēm, lai uzturētu kasi papildinātu, ko tavi brāļi nezina, un es priecājos, ka, lai gan tas, kurš nesa naudas maku, ir prombūtnē, muitnieks vēstnieks ir šeit manā atvadu sanāksmē kopā ar valstības vēstnešiem. Es lūdzu, lai tu spētu saskatīt manas mācības jēgu ar gara acīm. Un, kad jaunais skolotājs ienāks tavā sirdī, seko viņam, kā viņš tevi vadīs, un ļauj saviem brāļiem — pat visai pasaulei — redzēt, ko Tēvs var izdarīt nīsta nodokļu iekasētāja labā, kurš uzdrošinājās sekot Cilvēka Dēlam un ticēt valstības evaņģēlijam. Jau no paša sākuma, Levij, es mīlēju tevi tāpat kā šos citus galilejiešus. Zinot tik labi, ka ne Tēvs, ne Dēls nešķiro cilvēkus, raugies, lai tu neveiktu šādas atšķirības starp tiem, kas kļūst par evaņģēlija ticīgajiem caur tavu kalpošanu. Un tā, Matej, velti visu savu turpmāko dzīves kalpošanu tam, lai parādītu visiem cilvēkiem, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu; ka Dieva acīs un valstības sadraudzībā visi cilvēki ir vienlīdzīgi, visi ticīgie ir Dieva dēli.”

181:2.15Tad Jēzus piegāja pie Jēkaba Zebedeja, kurš stāvēja klusējot, kamēr Meistars viņu uzrunāja, sakot: “Jēkab, kad tu un tavs jaunākais brālis reiz nācāt pie manis, meklējot priekšrocības valstības goda vietās, un es jums teicu, ka šāds gods ir Tēva ziņā, es jautāju, vai jūs spējat dzert manu biķeri, un jūs abi atbildējāt, ka spējat. Pat ja jūs toreiz nespējāt un ja jūs tagad nespējat, jūs drīz tiksiet sagatavoti šādai kalpošanai ar pieredzi, kurai grasāties iziet cauri. Ar šādu uzvedību jūs toreiz sadusmojāt savus brāļus. Ja viņi jums vēl nav pilnībā piedevuši, viņi to darīs, kad redzēs jūs dzeram manu biķeri. Neatkarīgi no tā, vai tava kalpošana būs gara vai īsa, apbruņo savu dvēseli ar pacietību. Kad atnāks jaunais skolotājs, ļauj viņam mācīt tev līdzjūtības nosvērtību un to saprotošo iecietību, kas dzimst no cēlas uzticības man un no pilnīgas pakļaušanās Tēva gribai. Velti savu dzīvi tam, lai demonstrētu šo Dievu zinoša un Dēlam ticoša mācekļa kombinēto cilvēcisko pieķeršanos un dievišķo cieņu. Un visi, kas tā dzīvo, atklās evaņģēliju pat savas nāves veidā. Tu un tavs brālis Jānis iesiet dažādus ceļus, un viens no jums var apsēsties kopā ar mani mūžīgajā valstībā ilgi pirms otra. Tev ļoti palīdzētu, ja tu iemācītos, ka patiesa gudrība ietver diskrētumu tikpat lielā mērā kā drosmi. Tev jāmācās tālredzība, kas iet roku rokā ar tavu agresivitāti. Pienāks tie augstākie brīži, kuros mani mācekļi nevilcināsies atdot savas dzīvības par šo evaņģēliju, bet visos parastos apstākļos būtu daudz labāk nomierināt neticīgo dusmas, lai tu varētu dzīvot un turpināt sludināt prieka vēsti. Cik vien tas ir tavos spēkos, dzīvo ilgi uz zemes, lai tava daudzu gadu dzīve būtu auglīga debesu valstībai iegūtajās dvēselēs.”

181:2.16Kad Meistars bija beidzis runāt ar Jēkabu Zebedeju, viņš apgāja apkārt galda galam, kur sēdēja Andrejs, un, skatoties savam uzticamajam palīgam acīs, teica: “Andrej, tu esi uzticami pārstāvējis mani kā debesu valstības vēstnieku pienākumu izpildošais vadītājs. Lai gan tu dažreiz esi šaubījies un citreiz izrādījis bīstamu biklumu, tomēr tu vienmēr esi bijis patiesi taisnīgs un ārkārtīgi godīgs saskarsmē ar saviem biedriem. Kopš tavas un tavu brāļu ordinēšanas par valstības vēstnešiem jūs esat bijuši pašpārvaldoši visās grupas administratīvajās lietās, izņemot to, ka es iecēlu tevi par šo izredzēto faktisko vadītāju. Nevienā citā laicīgā jautājumā es neesmu rīkojies, lai virzītu vai ietekmētu jūsu lēmumus. Un to es darīju, lai nodrošinātu vadību visu jūsu turpmāko grupas apspriežu virzībā. Manā visumā un mana Tēva visumu visumā ar mūsu brāļiem-dēliem visās viņu garīgajās attiecībās apietas kā ar indivīdiem, bet visās grupas attiecībās mēs nemainīgi nodrošinām noteiktu vadību. Mūsu valstība ir kārtības valstība, un, kur divas vai vairākas gribas radības darbojas sadarbībā, tur vienmēr tiek nodrošināta vadības autoritāte.

181:2.17Un tagad, Andrej, tā kā tu esi savu brāļu priekšnieks ar manas iecelšanas pilnvarām un tā kā tu šādi esi kalpojis kā mans personīgais pārstāvis, un tā kā es grasos jūs atstāt un doties pie sava Tēva, es atbrīvoju tevi no visas atbildības attiecībā uz šīm laicīgajām un administratīvajām lietām. No šī brīža tu nedrīksti īstenot nekādu jurisdikciju pār saviem brāļiem, izņemot to, kuru tu esi nopelnījis kā garīgais līderis un kuru tavi brāļi tāpēc brīvprātīgi atzīst. No šīs stundas tu nedrīksti īstenot nekādu varu pār saviem brāļiem, ja vien viņi neatjauno šādu jurisdikciju tev ar savu noteiktu lēmumu pieņemšanu pēc tam, kad es būšu aizgājis pie Tēva. Bet šī atbrīvošana no atbildības kā šīs grupas administratīvajam vadītājam nekādā veidā nemazina tavu morālo atbildību darīt visu, kas ir tavos spēkos, lai saturētu savus brāļus kopā ar stingru un mīlošu roku tieši priekšā stāvošajā pārbaudījumu laikā, tajās dienās, kurām jābūt starp manu aiziešanu miesā un jaunā skolotāja sūtīšanu, kurš dzīvos jūsu sirdīs un kurš galu galā vadīs jūs visā patiesībā. Gatavojoties jūs atstāt, es vēlos atbrīvot tevi no visas administratīvās atbildības, kuras sākums un autoritāte bija manā klātbūtnē kā vienam no jums. Turpmāk es īstenošu tikai garīgu autoritāti pār jums un jūsu vidū.

181:2.18Ja tavi brāļi vēlas paturēt tevi par savu padomdevēju, es norādu, ka tev visos laicīgos un garīgos jautājumos jādara viss iespējamais, lai veicinātu mieru un saskaņu starp dažādām patiesi ticīgo evaņģēlija grupām. Velti atlikušo savu dzīvi, lai veicinātu brālīgās mīlestības praktiskos aspektus savu brāļu vidū. Esi laipns pret maniem brāļiem miesā, kad viņi pilnībā noticēs šim evaņģēlijam; izrādi mīlošu un objektīvu nodošanos grieķiem Rietumos un Abneram Austrumos. Lai gan šie, mani apustuļi, drīz tiks izklīdināti uz četrām zemes pusēm, lai tur pasludinātu labo vēsti par dēlības ar Dievu pestīšanu, tev viņi jāsatur kopā tieši priekšā stāvošajā pārbaudījumu laikā, tajā intensīvās pārbaudes posmā, kura laikā jums jāiemācās ticēt šim evaņģēlijam bez manas personīgas klātbūtnes, kamēr jūs pacietīgi gaidāt jaunā skolotāja, Patiesības Gara, ierašanos. Un tā, Andrej, lai gan tev varbūt neiekritīs darīt lielos darbus, kā to redz cilvēki, esi apmierināts būt par skolotāju un padomdevēju tiem, kas dara tādas lietas. Turpini savu darbu uz zemes līdz galam, un tad tu turpināsi šo kalpošanu mūžīgajā valstībā, jo vai es neesmu tev daudzas reizes teicis, ka man ir citas avis, kas nav no šī ganāmpulka?”

181:2.19Tad Jēzus piegāja pie Alfeja dvīņiem un, stāvot starp viņiem, teica: “Mani mazie bērni, jūs esat viena no trim brāļu grupām, kas izvēlējās sekot man. Jūs visi seši esat labi darījuši, strādājot mierā ar savu miesu un asinīm, bet neviens nav darījis labāk par jums. Grūti laiki ir tieši mums priekšā. Jūs varbūt nesapratīsiet visu, kas notiks ar jums un jūsu brāļiem, bet nekad nešaubieties, ka reiz tikāt aicināti valstības darbā. Kādu laiku nebūs pūļu, ko vadīt, bet neļaujieties drosmes zudumam; kad jūsu mūža darbs būs pabeigts, es jūs uzņemšu augšībā, kur godībā jūs stāstīsiet par savu pestīšanu serafimu pulkiem un augsto Dieva Dēlu pūļiem. Veltiet savas dzīves ikdienišķa darba cildināšanai. Parādiet visiem cilvēkiem uz zemes un debesu eņģeļiem, cik priecīgi un drosmīgi mirstīgs cilvēks, pēc aicinājuma kādu laiku strādāt īpašā Dieva dienestā, var atgriezties pie iepriekšējo dienu darbiem. Ja uz laiku jūsu darbs valstības ārējās lietās tiktu pabeigts, jums vajadzētu atgriezties pie saviem iepriekšējiem darbiem ar jauno dēlības ar Dievu pieredzes apgaismību un ar cēlu atziņu, ka tam, kurš ir Dievu zinošs, nepastāv tāda lieta kā parasts darbs vai laicīgas pūles. Jums, kas esat strādājuši ar mani, visas lietas ir kļuvušas svētas, un viss zemes darbs ir kļuvis par kalpošanu pat Dievam Tēvam. Un, kad jūs dzirdat ziņas par savu bijušo apustuļu biedru gaitām, priecājieties kopā ar viņiem un turpiniet savu ikdienas darbu kā tie, kas gaida uz Dievu un kalpo, kamēr gaida. Jūs esat bijuši mani apustuļi, un jūs vienmēr tādi būsiet, un es atcerēšos jūs nākamajā valstībā.”

181:2.20Un tad Jēzus piegāja pie Filipa, kurš, piecēlies kājās, dzirdēja šo vēstījumu no sava Meistara: “Filip, tu man esi uzdevis daudzus muļķīgus jautājumus, bet es esmu darījis visu iespējamo, lai atbildētu uz katru no tiem, un tagad es vēlētos atbildēt uz pēdējo no šādiem jautājumiem, kas radušies tavā visgodīgākajā, bet negarīgajā prātā. Visu laiku, kamēr es esmu gājis uz tavu pusi, vai tu pie sevis teici: ‘Ko es jebkad darīšu, ja Meistars aizies un atstās mūs vienus pasaulē?’ O, tu mazticīgais! Un tomēr tev ir gandrīz tikpat daudz ticības kā daudziem no taviem brāļiem. Tu esi bijis labs pārvaldnieks, Filip. Tu mūs pievīli tikai dažas reizes, un vienu no tām neveiksmēm mēs izmantojām, lai parādītu Tēva godību. Tavs pārvaldnieka amats ir gandrīz beidzies. Tev drīz pilnīgāk jādara darbs, kuru darīt tu tiki aicināts — šī valstības evaņģēlija sludināšana. Filip, tu vienmēr esi vēlējies, lai tev parāda, un ļoti drīz tu redzēsi lielas lietas. Būtu bijis daudz labāk, ja tu to visu būtu redzējis ticībā, bet, tā kā tu biji patiess pat savā materiālajā redzējumā, tu dzīvosi, lai redzētu manus vārdus piepildāmies. Un tad, kad būsi apveltīts ar garīgo redzi, dodies savā darbā, veltot savu dzīvi tam, lai vadītu cilvēci meklēt Dievu un tiekties pēc mūžīgām realitātēm ar garīgās ticības aci, nevis ar materiālā prāta acīm. Atceries, Filip, tev ir liela misija uz zemes, jo pasaule ir pilna ar tādiem, kas uz dzīvi skatās tieši tā, kā tu esi mēdzis. Tev ir darāms liels darbs, un, kad tas ticībā būs pabeigts, tu nāksi pie manis manā valstībā, un man būs liels prieks parādīt tev to, ko acs nav redzējusi, auss dzirdējusi, ne mirstīgais prāts aptvēris. Tikmēr kļūsti kā mazs bērns gara valstībā un ļauj man kā jaunā skolotāja garam vadīt tevi uz priekšu garīgajā valstībā. Un tādā veidā es varēšu izdarīt tavā labā daudz ko tādu, ko nespēju paveikt, kad uzturējos pie tevis kā valstības mirstīgais. Un vienmēr atceries, Filip, tas, kurš ir redzējis mani, ir redzējis Tēvu.”

181:2.21Tad Meistars devās pie Nataniela. Kad Nataniels piecēlās, Jēzus aicināja viņu apsēsties un, apsēdies viņam blakus, teica: “Nataniel, kopš kļuvi par manu apustuli, tu esi iemācījies dzīvot augstāk par aizspriedumiem un praktizēt lielāku iecietību. Bet tev ir vēl daudz kas jāmācās. Tu esi bijis svētība saviem biedriem ar to, ka viņi vienmēr ir tikuši pamācīti ar tavu konsekvento sirsnību. Kad es būšu aizgājis, var gadīties, ka tavs atklātums traucēs tev labi saprasties ar saviem brāļiem, gan vecajiem, gan jaunajiem. Tev vajadzētu iemācīties, ka pat labas domas izteikšana ir jāsamēro ar klausītāja intelektuālo stāvokli un garīgo attīstību. Sirsnība ir visnoderīgākā valstības darbā tad, kad tā ir apvienota ar diskrētumu.

181:2.22Ja tu iemācītos strādāt kopā ar saviem brāļiem, tu varētu paveikt paliekošākas lietas, bet, ja tu attopies, ka dodies prom meklēt tos, kas domā tāpat kā tu, tādā gadījumā velti savu dzīvi tam, lai pierādītu, ka Dievu zinošs māceklis var kļūt par valstības cēlāju pat tad, kad ir viens pasaulē un pilnībā izolēts no saviem ticības brāļiem. Es zinu, ka tu būsi uzticīgs līdz galam, un es kādu dienu tevi sagaidīšu savas valstības paplašinātajā kalpošanā augšībā.”

181:2.23Tad Nataniels runāja, uzdodot Jēzum šo jautājumu: “Es esmu klausījies tavu mācību kopš brīža, kad tu mani pirmo reizi aicināji šīs valstības dienestā, bet es godīgi nespēju saprast pilnu jēgu visam, ko tu mums stāsti. Es nezinu, ko gaidīt tālāk, un es domāju, ka lielākā daļa manu brāļu ir tikpat apjukuši, bet viņi vilcinās atzīties savā apjukumā. Vai tu vari man palīdzēt?” Jēzus, uzlicis roku uz Nataniela pleca, teica: “Mans draugs, nav dīvaini, ka tu saskaries ar apjukumu savos mēģinājumos aptvert manas garīgās mācības jēgu, jo tu esi tik ļoti ierobežots ar saviem ebreju tradīcijas priekšstatiem un tik apjucis savas neatlaidīgās tieksmes dēļ interpretēt manu evaņģēliju saskanīgi ar rakstu mācītāju un farizeju mācībām.

181:2.24Es esmu jums daudz mācījis ar vārdiem, un es esmu dzīvojis savu dzīvi jūsu vidū. Es esmu darījis visu, ko var darīt, lai apgaismotu jūsu prātus un atbrīvotu jūsu dvēseles, un to, ko jūs neesat spējuši iegūt no manām mācībām un manas dzīves, jums tagad jāsagatavojas iegūt no visu skolotāju meistara — faktiskās pieredzes rokas. Un visā šajā jaunajā pieredzē, kas tagad jūs gaida, es iešu jums pa priekšu, un Patiesības Gars būs ar jums. Nebaidieties; to, ko jūs tagad nespējat saprast, jaunais skolotājs, kad viņš būs atnācis, atklās jums visu jūsu atlikušo dzīvi uz zemes un tālāk cauri jūsu apmācībai mūžīgajos laikmetos.”

181:2.25Un tad Meistars, pagriezies pret viņiem visiem, teica: “Neesiet satriekti, ka nespējat aptvert pilnu evaņģēlija jēgu. Jūs esat tikai galīgi, mirstīgi cilvēki, un tas, ko esmu jums mācījis, ir bezgalīgs, dievišķs un mūžīgs. Esiet pacietīgi un drosmīgi, jo jums priekšā ir mūžīgie laikmeti, kuros turpināt savu progresīvo pilnības sasniegšanas pieredzi, tāpat kā jūsu Tēvs Paradīzē ir pilnīgs.”

181:2.26Un tad Jēzus piegāja pie Toma, kurš, piecēlies kājās, dzirdēja viņu sakām: “Tom, tev bieži ir trūcis ticības; tomēr, kad tev ir bijuši tavi šaubu brīži, tev nekad nav trūcis drosmes. Es labi zinu, ka viltus pravieši un neīstie skolotāji tevi neapmānīs. Pēc tam, kad es būšu aizgājis, tavi brāļi vēl vairāk novērtēs tavu kritisko veidu, kā uzlūkot jaunas mācības. Un, kad jūs visi nākamajos laikos būsiet izklīdināti līdz zemes galiem, atceries, ka tu joprojām esi mans vēstnieks. Velti savu dzīvi tam lielajam darbam, lai parādītu, kā kritisks cilvēka materiālais prāts var triumfēt pār intelektuālo šaubu inerci, saskaroties ar dzīvās patiesības izpausmes demonstrējumu, kā tā darbojas garā dzimušu vīriešu un sieviešu pieredzē, kuri nes gara augļus savā dzīvē un kuri mīl viens otru, tāpat kā es esmu mīlējis jūs. Tom, es priecājos, ka tu mums pievienojies, un es zinu, ka pēc īsa apjukuma perioda tu turpināsi valstības kalpošanu. Tavas šaubas ir mulsinājušas tavus brāļus, bet tās nekad nav satraukušas mani. Es paļaujos uz tevi, un es iešu tev pa priekšu pat līdz tālākajām zemes malām.”

181:2.27Tad Meistars piegāja pie Sīmaņa Pētera, kurš piecēlās, kad Jēzus viņu uzrunāja: “Pēteri, es zinu, ka tu mīli mani un ka tu veltīsi savu dzīvi šī valstības evaņģēlija publiskai pasludināšanai jūdam un pagānam, bet es esmu noraizējies, ka tavi gadi tik ciešā saskarsmē ar mani nav devuši vairāk, lai palīdzētu tev padomāt, pirms tu runā. Kādai pieredzei tev jāiziet cauri, pirms tu iemācīsies uzlikt sardzi savām lūpām? Cik daudz nepatikšanu tu mums esi sagādājis ar savu bezrūpīgo runāšanu, ar savu pārgalvīgo pašpārliecību! Un tev ir lemts sagādāt sev vēl daudz vairāk nepatikšanu, ja tu nepārvarēsi šo vājību. Tu zini, ka tavi brāļi tevi mīl, neskatoties uz šo vājumu, un tev arī vajadzētu saprast, ka šis trūkums nekādā veidā nemazina manu pieķeršanos tev, bet tas mazina tavu lietderību un nekad nepārstāj radīt tev nepatikšanas. Bet tu neapšaubāmi saņemsi lielu palīdzību no pieredzes, kurai tu iziesi cauri tieši šonakt. Un to, ko es tagad saku tev, Sīmani Pēteri, es tāpat saku visiem jūsu brāļiem, kas šeit sapulcējušies: Šonakt jūs visi būsiet lielās briesmās paklupt manis dēļ. Jūs zināt, ka ir rakstīts: ‘Gans tiks sists, un avis tiks izklīdinātas.’ Kad es būšu prom, pastāv lielas briesmas, ka daži no jums padosies šaubām un paklups tā dēļ, kas notiek ar mani. Bet es jums apsolu tagad, ka es atgriezīšos pie jums uz neilgu brīdi un ka tad es iešu jums pa priekšu uz Galileju.”

181:2.28Tad teica Pēteris, uzlicis roku uz Jēzus pleca: “Vienalga, ja visi mani brāļi padotos šaubām tevis dēļ, es apsolu, ka es nepakluptu ne pār ko, ko tu varētu darīt. Es iešu ar tevi un, ja vajadzēs, miršu par tevi.”

181:2.29Kad Pēteris stāvēja tur sava Meistara priekšā, viss trīcēdams no spēcīgām emocijām un pārpilns ar patiesu mīlestību pret viņu, Jēzus raudzījās tieši viņa miklajās acīs, sakot: “Pēteri, patiesi, patiesi, es tev saku, šonakt gailis nedziedās, līdz tu būsi mani noliedzis trīs vai četras reizes. Un tādējādi to, ko tu neesi iemācījies mierīgā saskarsmē ar mani, tu iemācīsies caur lielām nepatikšanām un daudzām bēdām. Un pēc tam, kad tu patiešām būsi apguvis šo nepieciešamo mācību, tev jāstiprina savi brāļi un jāturpina dzīvot dzīve, kas veltīta šī evaņģēlija sludināšanai, lai gan tu vari nonākt cietumā un, iespējams, sekot man, maksājot augstāko cenu par mīlošu kalpošanu Tēva valstības celšanā.

181:2.30Bet atceries manu solījumu: Kad es tikšu piecelts, es uzkavēšos pie jums kādu laiku, pirms aiziešu pie Tēva. Un pat šonakt es lūgšu Tēvu, lai viņš stiprina katru no jums tam, kam jums tagad tik drīz jāiziet cauri. Es mīlu jūs visus ar to mīlestību, ar kādu Tēvs mīl mani, un tāpēc jums turpmāk jāmīl vienam otru, tāpat kā es esmu mīlējis jūs.”

181:2.31Un tad, kad viņi bija nodziedājuši himnu, viņi devās uz nometni Olīvkalnā.