Dokuments 174: OTRDIENAS RĪTS TEMPLĪDokuments 174
OTRDIENAS RĪTS TEMPLĪ

174:0.1Ap pulksten septiņiem šajā otrdienas rītā Jēzus satika apustuļus, sieviešu korpusu un aptuveni divus dučus citu ievērojamu mācekļu Sīmaņa namā. Šajā sanāksmē viņš atvadījās no Lācara, dodot viņam norādījumus, kas lika viņam tik drīz bēgt uz Filadelfiju Perejā, kur viņš vēlāk saistījās ar misionāru kustību, kuras galvenā mītne atradās tajā pilsētā. Jēzus atvadījās arī no vecā Sīmaņa un deva savu atvadu padomu sieviešu korpusam, jo viņš tās nekad vairs oficiāli neuzrunāja.

174:0.2Šajā rītā viņš sveicināja katru no divpadsmit ar personīgu sveicienu. Andrejam viņš teica: „Neļauj gaidāmajiem notikumiem sevi iebiedēt. Cieši turies pie saviem brāļiem un raugies, lai viņi neredzētu tevi nomāktu.” Pēterim viņš teica: „Nepaļaujies ne uz miesas roku, ne uz tērauda ieročiem. Nostiprinies uz mūžīgo klinšu garīgajiem pamatiem.” Jēkabam viņš teica: „Nešaubies ārējā izskata dēļ. Paliec stingrs savā ticībā, un tu drīz uzzināsi tā realitāti, kam tu tici.” Jānim viņš teica: „Esi maigs; mīli pat savus ienaidniekus; esi iecietīgs. Un atceries, ka es tev esmu uzticējis daudzas lietas.” Nātānaēlām viņš teica: „Netiesā pēc ārējā izskata; paliec stingrs savā ticībā, kad viss šķiet izgaistam; esi uzticīgs savam uzdevumam kā valstības sūtnis.” Filipam viņš teica: „Lai tevi neizkustina notikumi, kas tagad draud. Paliec nesatricināms pat tad, kad nevari saskatīt ceļu. Esi uzticīgs savam iesvētīšanas zvērestam.” Matejam viņš teica: „Neaizmirsti žēlastību, kas tevi uzņēma valstībā. Lai neviens cilvēks neapkrāpj tevi, atņemot tavu mūžīgo atalgojumu. Tā kā tu esi pretojies mirstīgās dabas tieksmēm, esi gatavs būt nelokāms.” Tomam viņš teica: „Lai cik grūti tas būtu, tieši tagad tev ir jāstaigā ticībā, nevis skatīšanā. Nešaubies, ka es spēju pabeigt darbu, ko esmu iesācis, un ka es galu galā redzēšu visus savus uzticamos sūtņus valstībā viņpus.” Alfeja dvīņiem viņš teica: „Neļaujiet lietām, kuras jūs nespējat saprast, jūs sagraut. Esiet uzticīgi savu siržu pieķeršanās jūtām un nepaļaujieties ne uz dižiem vīriem, ne uz cilvēku mainīgo attieksmi. Stāviet līdzās saviem brāļiem.” Un Sīmanim Zelotam viņš teica: „Sīmani, tevi var sagraut vilšanās, bet tavs gars pacelsies pāri visam, kas var nākt pār tevi. To, ko tev nav izdevies iemācīties no manis, mans gars tev iemācīs. Meklē patiesās gara realitātes un pārstāj ļauties nereālu un materiālu ēnu pievilcībai.” Un Jūdam Iskariotam viņš teica: „Jūda, es esmu tevi mīlējis un esmu lūdzis, lai tu mīlētu savus brāļus. Nepiksti, darot labu; un es gribētu tevi brīdināt uzmanīties no glumajām glaimu takām un izsmiekla saindētajām bultām.”

174:0.3Un, kad viņš bija pabeidzis šos sveicienus, viņš devās uz Jeruzalemi kopā ar Andreju, Pēteri, Jēkabu un Jāni, kamēr pārējie apustuļi ķērās pie Ģetzemanes nometnes iekārtošanas, kur viņiem bija jādodas tajā naktī un kur viņi iekārtoja savu galveno mītni uz atlikušo Meistara dzīves laiku miesā. Apmēram pusceļā lejup pa Olīvkalna nogāzi Jēzus apstājās un vairāk nekā stundu sarunājās ar četriem apustuļiem.

174:1.2Pēc īsa klusuma brīža Jēzus zīmīgi paskatījās uz visiem četriem un atbildēja: „Mani brāļi, jūs maldāties savos uzskatos, jo neizprotat šo tuvo un mīlošo attiecību dabu starp radību un Radītāju, starp cilvēku un Dievu. Jūs nespējat uztvert to saprotošo līdzjūtību, ko gudrs vecāks izjūt pret savu nenobriedušo un dažkārt kļūdošos bērnu. Patiešām ir apšaubāms, vai inteliģentiem un mīlošiem vecākiem jebkad ir nepieciešams piedot vidusmēra un normālam bērnam. Saprotošas attiecības, kas saistītas ar mīlestības attieksmi, efektīvi novērš visu to atsvešināšanos, kas vēlāk prasa bērna nožēlas saskaņošanu ar vecāka piedošanu.

174:1.3„Daļa no katra tēva dzīvo bērnā. Tēvam ir prioritāte un pārākums izpratnē par visiem jautājumiem, kas saistīti ar bērna un vecāku attiecībām. Vecāks spēj uzlūkot bērna nenobriedumu, ņemot vērā daudz attīstītāko vecāku briedumu, vecākā partnera bagātāko pieredzi. Attiecībā uz zemes bērnu un debesu Tēvu, dievišķajam vecākam piemīt līdzjūtības un mīlošas sapratnes spējas bezgalība un dievišķība. Dievišķā piedošana ir neizbēgama; tā ir neatņemama un neatdalāma no Dieva bezgalīgās sapratnes, no viņa pilnīgajām zināšanām par visu, kas attiecas uz bērna kļūdaino spriedumu un maldīgo izvēli. Dievišķais taisnīgums ir tik mūžīgi godīgs, ka tas nemaldīgi iemieso saprotošu žēlsirdību.

174:1.4„Kad gudrs cilvēks saprot savu līdzcilvēku iekšējos impulsus, viņš tos mīlēs. Un, kad tu mīli savu brāli, tu jau esi viņam piedevis. Šī spēja saprast cilvēka dabu un piedot viņa redzamo nepareizo rīcību ir Dievam līdzīga. Ja jūs esat gudri vecāki, tad šādā veidā jūs mīlēsiet un sapratīsiet savus bērnus, pat piedosiet viņiem, kad pārejošs pārpratums jūs būs šķietami šķīris. Bērnam, esot nenobriedušam un trūkstot pilnīgākai izpratnei par bērna un tēva attiecību dziļumu, bieži vien ir jājūt vainas apziņas izraisīta nošķirtība no tēva pilnīgas atzinības, bet īstais tēvs nekad neapzinās šādu nošķirtību. Grēks ir radības apziņas pieredze; tas nav daļa no Dieva apziņas.

174:1.5„Jūsu nespēja vai nevēlēšanās piedot saviem līdzcilvēkiem ir jūsu nenobrieduma mēraukla, jūsu nespēja sasniegt pieauguša cilvēka līdzjūtību, izpratni un mīlestību. Jūs turat ļaunu prātu un lolojat atriebību tieši proporcionāli jūsu neziņai par jūsu bērnu un līdzcilvēku iekšējo dabu un patiesajām ilgām. Mīlestība ir dzīvības dievišķā un iekšējā impulsa izpausme. Tā ir balstīta uz izpratni, to lolo nesavtīga kalpošana, un tā tiek pilnveidota gudrībā.”

174:2.2Otrdienas rītā, kad Jēzus ieradās tempļa pagalmā un sāka mācīt, viņš bija izteicis tikai dažus vārdus, kad grupa jaunāko studentu no akadēmijām, kuri bija sagatavoti šim nolūkam, nāca priekšā un ar sava runasvīra starpniecību uzrunāja Jēzu: „Meistar, mēs zinām, ka tu esi taisnīgs skolotājs, un mēs zinām, ka tu sludini patiesības ceļus un ka tu kalpo tikai Dievam, jo tu nebaidies ne no viena cilvēka, un ka tu nešķiro cilvēkus. Mēs esam tikai studenti, un mēs vēlētos zināt patiesību par kādu lietu, kas mūs satrauc; mūsu grūtība ir šāda: Vai mums ir ļauts dot nodevas Cēzaram? Vai mums dot vai nedot?” Jēzus, nojauzdams viņu liekulību un viltību, teica viņiem: „Kāpēc jūs tā nākat mani kārdināt? Parādiet man nodevu naudu, un es jums atbildēšu.” Un, kad viņi pasniedza viņam denāriju, viņš to apskatīja un teica: „Kura attēls un uzraksts ir uz šīs monētas?” Un, kad viņi viņam atbildēja: „Cēzara,” Jēzus teica: „Atdodiet Cēzaram to, kas ir Cēzara, un Dievam to, kas ir Dieva.”

174:2.3Kad viņš šādi bija atbildējis šiem jaunajiem rakstu mācītājiem un viņu sabiedrotajiem herodiešiem, tie atkāpās no viņa klātbūtnes, un ļaudis, pat saduceji, izbaudīja viņu apmulsumu. Pat jaunieši, kuri bija centušies viņu ievilināt lamatās, ļoti brīnījās par Meistara atbildes negaidīto atjautību.

174:2.4Iepriekšējā dienā valdnieki bija centušies viņu iegāzt pūļa priekšā jautājumos par baznīcas autoritāti, un, cietuši neveiksmi, viņi tagad centās iesaistīt viņu kaitējošā diskusijā par civilo varu. Gan Pilāts, gan Hērods šajā laikā atradās Jeruzalemē, un Jēzus ienaidnieki sprieda, ka, ja viņš uzdrošinātos ieteikt nemaksāt nodevas Cēzaram, viņi varētu nekavējoties doties pie Romas varas iestādēm un apsūdzēt viņu musināšanā. No otras puses, ja viņš tiešiem vārdiem ieteiktu maksāt nodevas, viņi pareizi aprēķināja, ka šāds paziņojums pamatīgi ievainotu viņa ebreju klausītāju nacionālo lepnumu, tādējādi atsvešinot pūļa labvēlību un pieķeršanos.

174:2.5Visā šajā lietā Jēzus ienaidnieki tika sakauti, jo tas bija labi zināms Sinedriona lēmums, kas pieņemts starp pagānu tautām izklīdināto ebreju vadībai, ka „tiesības kalt naudu nes sev līdzi tiesības iekasēt nodokļus”. Tādā veidā Jēzus izvairījās no viņu lamatām. Atbildēt „Nē” uz viņu jautājumu būtu bijis līdzvērtīgi sacelšanās kurināšanai; atbildēt „Jā” būtu šokējis tā laika dziļi iesakņojušos nacionālistiskos noskaņojumus. Meistars neizvairījās no jautājuma; viņš vienkārši izmantoja gudrību, sniedzot divējādu atbildi. Jēzus nekad nebija izvairīgs, bet viņš vienmēr bija gudrs savā rīcībā ar tiem, kas centās viņu vajāt un iznīcināt.

174:3.2Jēzus zināja, un tāpat arī ļaudis, ka šie saduceji nebija patiesi, uzdodot šo jautājumu, jo nebija ticams, ka šāds gadījums patiešām varētu notikt; un turklāt šī prakse, ka miruša vīra brāļi cenšas radīt viņam bērnus, šajā laikā ebreju vidū praktiski bija miris burts. Tomēr Jēzus nolaidās līdz tam, lai atbildētu uz viņu ļaunprātīgo jautājumu. Viņš teica: „Jūs visi maldāties, uzdodot šādus jautājumus, jo jūs nepazīstat ne Rakstus, ne Dieva dzīvo spēku. Jūs zināt, ka šīs pasaules dēli var precēties un tiek izdoti pie vīra, bet jūs, šķiet, nesaprotat, ka tie, kas tiek atzīti par cienīgiem sasniegt nākamās pasaules caur taisnīgo augšāmcelšanos, ne precas, ne tiek izdoti pie vīra. Tie, kas piedzīvo augšāmcelšanos no mirušajiem, ir vairāk līdzīgi debesu eņģeļiem, un viņi nekad nemirst. Šie augšāmceltie ir mūžīgi Dieva dēli; viņi ir gaismas bērni, augšāmcelti mūžīgās dzīves progresā. Un pat jūsu Tēvs Mozus to saprata, jo saistībā ar savu pieredzi pie degošā ērkšķu krūma viņš dzirdēja Tēvu sakām: ‘Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs.’ Un tāpēc, kopā ar Mozu, es paziņoju, ka mans Tēvs ir nevis mirušo, bet dzīvo Dievs. Viņā jūs visi dzīvojat, vairojaties un jums pieder jūsu mirstīgā eksistence.”

174:3.3Kad Jēzus bija pabeidzis atbildēt uz šiem jautājumiem, saduceji atkāpās, un daži no farizejiem tik tālu aizmirsa sevi, ka iesaucās: „Patiesi, patiesi, Meistar, tu esi labi atbildējis šiem neticīgajiem saducejiem.” Saduceji neuzdrošinājās uzdot viņam vairs nekādus jautājumus, un vienkāršā tauta brīnījās par viņa mācības gudrību.

174:3.4Jēzus atsaucās tikai uz Mozu savā sadursmē ar saducejiem, jo šī reliģiski politiskā sekta atzina tikai piecu tā saukto Mozus grāmatu derīgumu; viņi nepieļāva, ka praviešu mācības būtu pieņemamas kā doktrināru dogmu pamats. Meistars savā atbildē, lai gan pozitīvi apstiprināja mirstīgo radību izdzīvošanas faktu ar augšāmcelšanās tehnikas palīdzību, nekādā ziņā nerunāja apstiprinoši par farizeju ticību burtiskā cilvēka ķermeņa augšāmcelšanai. Tas, ko Jēzus vēlējās uzsvērt, bija: Ka Tēvs bija teicis: „Es esmu Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs,” nevis Es biju viņu Dievs.

174:3.5Saduceji bija domājuši pakļaut Jēzu iznīcinošai izsmiekla ietekmei, labi zinot, ka vajāšana publiskā vietā noteikti radītu vēl lielāku līdzjūtību pret viņu pūļa prātos.

174:4.2Tad priekšā iznāca viena no farizeju grupām, lai uzdotu uzmācīgus jautājumus, un runasvīrs, dodot zīmi Jēzum, teica: „Meistar, es esmu likuma zinātājs, un es gribētu tev jautāt, kurš, pēc tavām domām, ir lielākais bauslis?” Jēzus atbildēja: „Ir tikai viens bauslis, un tas ir lielākais no visiem, un šis bauslis ir: ‘Klausies, Izraēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, Tas Kungs ir viens; un tev būs mīlēt To Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli, ar visu savu prātu un ar visu savu spēku.’ Šis ir pirmais un lielais bauslis. Un otrais bauslis ir līdzīgs šim pirmajam; patiesi, tas izriet tieši no tā, un tas ir: ‘Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.’ Nav cita baušļa, kas būtu lielāks par šiem; pie šiem diviem baušļiem karājas visa bauslība un pravieši.”

174:4.3Kad likuma zinātājs uztvēra, ka Jēzus bija atbildējis ne tikai saskaņā ar augstāko ebreju reliģijas koncepciju, bet ka viņš bija atbildējis arī gudri sapulcējušos ļaužu acīs, viņš uzskatīja par drosmes labāko daļu atklāti uzslavēt Meistara atbildi. Tāpēc viņš teica: „Patiesi, Meistar, tu labi teici, ka Dievs ir viens un nav cita bez viņa; un ka mīlēt viņu ar visu sirdi, saprašanu un spēku, un arī mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, ir pirmais un lielais bauslis; un mēs esam vienisprātis, ka šis lielais bauslis ir daudz vairāk vērā ņemams nekā visi dedzināmie upuri un ziedojumi.” Kad likuma zinātājs bija tā apdomīgi atbildējis, Jēzus paskatījās uz viņu un teica: „Mans draugs, es redzu, ka tu neesi tālu no Dieva valstības.”

174:4.4Jēzus runāja patiesību, kad viņš atsaucās uz šo likuma zinātāju kā tādu, kas ir „ne tālu no valstības”, jo tieši tajā naktī viņš devās uz Meistara nometni netālu no Ģetzemanes, apliecināja ticību valstības evaņģēlijam un tika kristīts no Josijas, viena no Abnera mācekļiem.

174:4.5Divas vai trīs citas rakstu mācītāju un farizeju grupas bija klāt un bija plānojušas uzdot jautājumus, bet tās vai nu atbruņoja Jēzus atbilde likuma zinātājam, vai arī tās atturēja visu to cilvēku apmulsums, kuri bija uzņēmušies viņu ievilināt slazdos. Pēc tam neviens cilvēks vairs neuzdrošinājās uzdot viņam citu jautājumu publiski.

174:4.6Kad vairāk jautājumu nebija, un tuvojās pusdienas laiks, Jēzus neatsāka savu mācīšanu, bet samierinājās tikai ar to, ka uzdeva farizejiem un viņu sabiedrotajiem jautājumu. Jēzus teica: „Tā kā jūs neuzdodat vairāk jautājumu, es gribētu jums uzdot vienu. Ko jūs domājat par Atbrīvotāju? Tas ir, kura dēls viņš ir?” Pēc īsa klusuma brīža viens no rakstu mācītājiem atbildēja: „Mesija ir Dāvida dēls.” Un, tā kā Jēzus zināja, ka ir bijušas lielas debates, pat viņa paša mācekļu vidū, par to, vai viņš ir vai nav Dāvida dēls, viņš uzdeva šo papildu jautājumu: „Ja Atbrīvotājs patiešām ir Dāvida dēls, kā tas nāk, ka psalmā, ko jūs piedēvējat Dāvidam, viņš pats, runājot garā, saka: ‘Tas Kungs teica manam kungam: sēdies pie manas labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus darīšu par kāju pameslu tavām kājām.’ Ja Dāvids viņu sauc par Kungu, kā tad viņš var būt viņa dēls?” Lai gan valdnieki, rakstu mācītāji un virspriesteri neatbildēja uz šo jautājumu, viņi tāpat atturējās uzdot viņam vairs jebkādus jautājumus, cenšoties viņu sapīt. Viņi nekad neatbildēja uz šo jautājumu, ko Jēzus viņiem uzdeva, bet pēc Meistara nāves viņi mēģināja izbēgt no grūtībām, mainot šī psalma interpretāciju tā, lai tas attiektos uz Ābrahāmu, nevis Mesiju. Citi centās izbēgt no dilemmas, noliedzot, ka Dāvids bija šī tā sauktā mesiāniskā psalma autors.

174:4.7Neilgu laiku atpakaļ farizeji bija izbaudījuši veidu, kādā Meistars bija apklusinājis saducejus; tagad saduceji priecājās par farizeju neveiksmi; bet šāda sāncensība bija tikai momentāna; viņi ātri aizmirsa savas laika gaitā godātās atšķirības vienotajos centienos apturēt Jēzus mācības un darbus. Bet visā šajā pieredzē vienkāršā tauta klausījās viņā ar prieku.

174:5.2Tā kā Filips bija gandrīz pabeidzis krājumu iepirkšanu, viņš un Andrejs atgriezās kopā ar grieķiem Jāzepa namā, kur Jēzus viņus pieņēma; un viņi sēdēja netālu, kamēr viņš runāja ar saviem apustuļiem un virkni vadošo mācekļu, kas bija sapulcējušies šajās pusdienās. Jēzus teica:

174:5.3„Mans Tēvs sūtīja mani uz šo pasauli, lai atklātu viņa mīlošo laipnību cilvēku bērniem, bet tie, pie kuriem es nācu vispirms, ir atteikušies mani pieņemt. Patiesi, tiesa, daudzi no jums ir ticējuši manam evaņģēlijam paši sev, bet Ābrahāma bērni un viņu vadoņi grasās mani noraidīt, un, to darot, viņi noraidīs Viņu, kas mani sūtījis. Es esmu brīvi sludinājis pestīšanas evaņģēliju šai tautai; es esmu stāstījis viņiem par dēlību ar prieku, brīvību un dzīvi, kas ir bagātāka garā. Mans Tēvs ir darījis daudzus brīnišķīgus darbus starp šiem baiļu pārņemtajiem cilvēku dēliem. Bet patiesi pravietis Jesaja atsaucās uz šo tautu, kad viņš rakstīja: ‘Kungs, kas ir ticējis mūsu mācībām? Un kam Tas Kungs ir atklājies?’ Patiesi manas tautas vadoņi ir apzināti aptumšojuši savas acis, lai tās neredzētu, un nocietinājuši savas sirdis, lai neticētu un netiktu izglābti. Visus šos gadus es esmu centies dziedināt viņus no viņu neticības, lai viņi varētu kļūt par Tēva mūžīgās pestīšanas saņēmējiem. Es zinu, ka ne visi ir mani pievīluši; daži no jums patiešām ir ticējuši manam vēstījumam. Šajā telpā tagad ir veseli divdesmit vīri, kas reiz bija Sinedriona locekļi vai ieņēma augstus amatus nācijas padomēs, lai gan pat daži no jums joprojām vairās no atklātas patiesības atzīšanas, lai viņi neizmestu jūs no sinagogas. Daži no jums tiek kārdināti mīlēt cilvēku slavu vairāk nekā Dieva slavu. Bet es esmu spiests izrādīt iecietību, jo baidos par drošību un lojalitāti pat dažiem no tiem, kas tik ilgi ir bijuši man tuvu un kas ir dzīvojuši tik cieši man līdzās.

174:5.4„Šajā banketu zālē es redzu, ka ir sapulcējušies ebreji un pagāni apmēram vienādā skaitā, un es gribētu uzrunāt jūs kā pirmo un pēdējo šādu grupu, ko es varu instruēt par valstības lietām, pirms es dodos pie sava Tēva.”

174:5.5Šie grieķi bija uzticīgi apmeklējuši Jēzus mācības templī. Pirmdienas vakarā viņi bija noturējuši konferenci Nikodēma namā, kas ilga līdz rītausmai, un trīsdesmit no viņiem bija izvēlējušies ieiet valstībā.

174:5.6Kad Jēzus šajā brīdī stāvēja viņu priekšā, viņš uztvēra viena laikmeta beigas un cita sākumu. Pievērsis savu uzmanību grieķiem, Meistars teica:

174:5.7„Tas, kurš tic šim evaņģēlijam, tic ne tikai man, bet Viņam, kas mani sūtījis. Kad jūs raugāties uz mani, jūs redzat ne tikai Cilvēka Dēlu, bet arī Viņu, kas mani sūtījis. Es esmu pasaules gaisma, un ikviens, kas ticēs manai mācībai, vairs nepaliks tumsā. Ja jūs, pagāni, uzklausīsiet mani, jūs saņemsiet dzīvības vārdus un nekavējoties ieiesiet dēlības ar Dievu patiesības priecīgajā brīvībā. Ja mani tautieši, ebreji, izvēlas mani noraidīt un atteikties no manām mācībām, es viņus netiesāšu, jo es nācu nevis tiesāt pasauli, bet piedāvāt tai pestīšanu. Tomēr tie, kas mani noraida un atsakās pieņemt manu mācību, savā laikā tiks saukti pie tiesas, ko spriedīs mans Tēvs un tie, kurus viņš ir iecēlis tiesāt tos, kas noraida žēlastības dāvanu un pestīšanas patiesības. Atcerieties, jūs visi, ka es nerunāju no sevis, bet ka es esmu uzticīgi paziņojis jums to, ko Tēvs pavēlēja man atklāt cilvēku bērniem. Un šie vārdi, ko Tēvs man lika runāt pasaulei, ir dievišķas patiesības, mūžīgas žēlsirdības un mūžīgas dzīvības vārdi.

174:5.8„Bet gan ebrejam, gan pagānam es paziņoju, ka stunda ir gandrīz pienākusi, kad Cilvēka Dēls tiks pagodināts. Jūs labi zināt, ka, ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens; bet, ja tas mirst labā augsnē, tas atkal uzdīgst dzīvībai un nes daudz augļu. Tas, kurš savtīgi mīl savu dzīvību, ir briesmās to pazaudēt; bet tas, kurš ir gatavs atdot savu dzīvību manis un evaņģēlija dēļ, baudīs bagātāku eksistenci uz zemes un debesīs, dzīvi mūžīgu. Ja jūs patiesi sekosiet man, pat pēc tam, kad es būšu devies pie sava Tēva, tad jūs kļūsiet par maniem mācekļiem un savu mirstīgo līdzcilvēku patiesiem kalpiem.

174:5.9„Es zinu, ka mana stunda tuvojas, un es esmu satraukts. Es redzu, ka mana tauta ir apņēmusies atraidīt valstību, bet es priecājos uzņemt šos patiesību meklējošos pagānus, kuri šodien nāk šeit, vaicājot pēc gaismas ceļa. Tomēr mana sirds sāp par manu tautu, un mana dvēsele ir izmisusi par to, kas atrodas tieši man priekšā. Ko lai es saku, raugoties uz priekšu un saskatot to, kas drīz notiks ar mani? Vai lai es saku: Tēvs, izglāb mani no šīs briesmīgās stundas? Nē! Tieši šim nolūkam es esmu nācis pasaulē un pat līdz šai stundai. Tā vietā es teikšu un lūgšu, lai jūs man pievienotos: Tēvs, pagodini savu vārdu; lai notiek tavs prāts.”

174:5.10Kad Jēzus bija tā runājis, parādījās viņa pirmskristīšanas laiku iemājojošais Personalizētais Saskaņotājs, un, tā kā viņš manāmi ieturēja pauzi, šis tagad varenais Tēva pārstāvniecības gars runāja uz Jēzu no Nācaretes, sakot: „Es esmu pagodinājis savu vārdu tavās dāvāšanās reizēs daudzas reizes, un es to pagodināšu vēlreiz.”

174:5.11Lai gan šeit sapulcējušies ebreji un pagāni nedzirdēja nekādu balsi, viņi nevarēja nepamanīt, ka Meistars bija pārtraucis savu runu, kamēr pie viņa pienāca vēstījums no kāda pārcilvēciska avota. Viņi visi teica, ikviens tam, kas bija viņam blakus: „Eņģelis ir runājis ar viņu.”

174:5.12Tad Jēzus turpināja runāt: „Tas viss nav noticis manis dēļ, bet jūsu dēļ. Es zinu ar noteiktību, ka Tēvs mani uzņems un pieņems manu misiju jūsu labā, bet ir nepieciešams, lai jūs tiktu iedrošināti un sagatavoti ugunīgajam pārbaudījumam, kas ir tieši priekšā. Ļaujiet man jums apliecināt, ka uzvara galu galā vainagos mūsu vienotos centienus apgaismot pasauli un atbrīvot cilvēci. Vecā kārtība nes pati sev spriedumu; šīs pasaules Princi es esmu gāzis; un visi cilvēki kļūs brīvi gara gaismā, ko es izliešu pār visu miesu pēc tam, kad būšu uzkāpis pie sava Tēva debesīs.

174:5.13„Un tagad es jums paziņoju, ka es, ja tikšu paaugstināts virs zemes un jūsu dzīvēs, vilkšu visus cilvēkus pie sevis un sava Tēva sadraudzībā. Jūs esat ticējuši, ka Atbrīvotājs paliks uz zemes mūžīgi, bet es paziņoju, ka Cilvēka Dēlu cilvēki noraidīs un ka viņš atgriezīsies pie Tēva. Tikai nedaudz brīža es būšu ar jums; tikai nedaudz laika dzīvā gaisma būs šīs aptumšotās paaudzes vidū. Staigājiet, kamēr jums ir šī gaisma, lai tuvojošā tumsa un apjukums jūs nepārsteigtu. Tas, kurš staigā tumsā, nezina, kur viņš iet; bet, ja jūs izvēlēsieties staigāt gaismā, jūs visi patiesi kļūsiet par atbrīvotiem Dieva dēliem. Un tagad, jūs visi, nāciet man līdzi, kamēr mēs ejam atpakaļ uz templi un es saku atvadu vārdus virspriesteriem, rakstu mācītājiem, farizejiem, saducejiem, herodiešiem un tumsonīgajiem Izraēla valdniekiem.”

174:5.14To pateicis, Jēzus vadīja ceļu pa šaurajām Jeruzalemes ielām atpakaļ uz templi. Viņi tikko bija dzirdējuši Meistaru sakām, ka šī būs viņa atvadu runa templī, un viņi sekoja viņam klusumā un dziļās pārdomās.