115:0.1ATTIECĪBĀS ar Dievu Tēvu dēla statuss ir diženās attiecības. Attiecībās ar Dievu Augstāko sasniegums ir priekšnoteikums statusam – ir ne tikai jābūt, bet arī jādara.
115.1IZPRATNES IETVARU RELATIVITĀTE
115:1.1Daļēji, nepilnīgi un evolvējot esoši prāti Meistara Visumā būtu bezpalīdzīgi, tie nespētu izveidot pirmo racionālo domu modeli, ja vien visam prātam, augstam vai zemam, nepiemistu iedzimta spēja izveidot visuma ietvaru, kurā domāt. Ja prāts nespēj aptvert secinājumus, ja tas nespēj izprast patiesos pirmsākumus, tad šāds prāts vienmēr postulēs secinājumus un izgudros pirmsākumus, lai tam būtu loģiskas domāšanas līdzekļi šo paša prāta radīto postulātu ietvaros. Un, lai gan šādi visuma ietvari radītas būtnes domāšanai ir neaizstājami racionālām intelektuālām operācijām, tie visi bez izņēmuma ir lielākā vai mazākā mērā kļūdaini.
115:1.2Visuma konceptuālie ietvari ir tikai relatīvi patiesi; tās ir noderīgas sastatnes, kurām galu galā ir jāatkāpjas arvien plašākas kosmiskās izpratnes priekšā. Izpratne par patiesību, skaistumu un labestību, morāli, ētiku, pienākumu, mīlestību, dievišķību, izcelsmi, esamību, mērķi, likteni, laiku, telpu un pat Dievību ir tikai relatīvi patiesa. Dievs ir daudz, daudz vairāk nekā Tēvs, bet Tēvs ir cilvēka augstākais Dieva koncepts; tomēr Tēva-Dēla attēlojumu par Radītāja un radītās būtnes attiecībām papildinās tie pārmirstīgie Dievības koncepti, kas tiks sasniegti Orvontonā, Havonā un Paradīzē. Cilvēkam ir jādomā mirstīgā visuma ietvarā, taču tas nenozīmē, ka viņš nevar iztēloties citus un augstākus ietvarus, kuros domāšana var notikt.
115:1.3Lai atvieglotu mirstīgo izpratni par visumu visumu, dažādie kosmiskās realitātes līmeņi ir apzīmēti kā galīgais, absonītais un absolūtais. No tiem tikai absolūtais ir bez nosacījumiem mūžīgs, patiesi eksistenciāls. Absonītie un galīgie ir atvasinājumi, modifikācijas, kvalifikācijas un vājinājumi sākotnējai un pirmējai bezgalības absolūtajai realitātei.
115:1.4Galīgā valstības pastāv, pateicoties Dieva mūžīgajam nodomam. Galīgās būtnes, augstas un zemas, var izvirzīt teorijas, un tās to ir darījušas, par galīgā nepieciešamību kosmiskajā ekonomikā, bet galu galā tas pastāv tāpēc, ka Dievs tā gribēja. Visumu nevar izskaidrot, nedz arī galīgā būtne var piedāvāt racionālu iemeslu savai individuālajai pastāvēšanai, neatsaucoties uz senču būtņu, Radītāju vai radītāju, iepriekšējām darbībām un pirmsesošo gribu.
115.2ABSOLŪTAIS AUGSTĀKĀ PĀRĀKUMA PAMATS
115:2.1No eksistenciālā viedokļa galaktikās nekas jauns nevar notikt, jo bezgalības pabeigtība, kas piemīt ES ESMU, ir mūžīgi klātesoša septiņos Absolūtajos, ir funkcionāli saistīta trijvienībās un transmisīvi saistīta trioditātēs. Bet fakts, ka bezgalība ir šādi eksistenciāli klātesoša šajās absolūtajās asociācijās, nekādā veidā nepadara neiespējamu jaunu kosmisko pieredzējumu realizāciju. No galīgās būtnes viedokļa bezgalība satur daudz potenciāla, daudz tāda, kas ir drīzāk nākotnes iespējamība, nevis tagadnes aktualitāte.
115:2.2Vērtība ir unikāls elements visuma realitātē. Mēs neizprotam, kā varētu tikt palielināta jebkā bezgalīga un dievišķa vērtība. Bet mēs atklājam, ka nozīmes var tikt modificētas, ja ne palielinātas, pat bezgalīgas Dievības attiecībās. Pieredzes visumiem pat dievišķās vērtības tiek palielinātas kā aktualitātes, paplašinot realitātes nozīmju izpratni.
115:2.3Visa universālās radīšanas un evolūcijas shēma visos pieredzes līmeņos acīmredzot ir potenciālu pārvēršana aktualitātēs; un šī transmutācija ir vienlīdz saistīta ar telpas potences, prāta potences un gara potences sfērām.
115:2.4Acīmredzamā metode, ar kuru kosmosa iespējamības tiek ievestas aktuālā eksistencē, dažādos līmeņos atšķiras, esot pieredzes evolūcija galīgajā un pieredzes iznākums absonītajā. Eksistenciālā bezgalība patiešām ir neierobežota savā visaptverošajā raksturā, un šai pašai visaptverošajai dabai noteikti ir jāietver pat evolucionārās galīgās pieredzes iespējamība. Un šādas pieredzes izaugsmes iespējamība kļūst par visuma aktualitāti caur trioditātes attiecībām, kas ietekmē Augstāko un ir tajā.
115.3SĀKOTNĒJAIS, AKTUĀLAIS UN POTENCIĀLAIS
115:3.1Absolūtais kosmosS HESir konceptuāli bez robežām; definēt šīs pirmējās realitātes apjomu un dabu nozīmē noteikt kvalifikācijas bezgalībai un vājināt tīro mūžības konceptu. Ideja par bezgalīgo-mūžīgo, mūžīgo-bezgalīgo ir neierobežota apjomā un absolūta faktā. Ne Urantijas pagātnē, ne tagadnē, ne nākotnē nav valodas, kas būtu piemērota, lai izteiktu bezgalības realitāti vai realitātes bezgalību. Cilvēkam, galīgai būtnei bezgalīgā kosmosā, ir jāapmierinās ar izkropļotiem atspulgiem un vājinātiem konceptiem par šo neierobežoto, bezrobežu, nekad nesākušos, nekad nebeidzošos eksistenci, kuras izpratne patiešām pārsniedz viņa spējas.
115:3.2Prāts nekad nevar cerēt aptvert Absolūta konceptu, vispirms nemēģinot salauzt šādas realitātes vienotību. Prāts vieno visas atšķirības, bet, tieši tāpēc, ka šādu atšķirību nav, prāts neatrod pamatu, uz kura mēģināt formulēt izpratnes konceptus.
115:3.3Bezgalības primordiālais stāvoklis prasa segmentāciju, pirms cilvēks mēģina to saprast. Bezgalībā ir vienotība, kas šajos rakstos ir izteikta kā ES ESMU – radītās būtnes prāta galvenais postulāts. Bet radīta būtne nekad nevar saprast, kā šī vienotība kļūst par dualitāti, trīsvienību un daudzveidību, vienlaikus paliekot neierobežota vienotība. Cilvēks saskaras ar līdzīgu problēmu, kad viņš apstājas, lai pārdomātu Trīsvienības nedalīto Dievību līdzās Dieva plurālajai personalizācijai.
115:3.4Tikai cilvēka attālums no bezgalības liek šo konceptu izteikt kā vienu vārdu. Lai gan bezgalība, no vienas puses, ir VIENOTĪBA, no otras puses, tā ir DAUDZVEIDĪBA bez gala un robežu. Bezgalība, kā to novēro galīgās inteliģences, ir radītās būtnes filozofijas un galīgās metafizikas maksimālais paradokss. Lai gan cilvēka garīgā daba pielūgsmes pieredzē sniedzas pretim Tēvam, kurš ir bezgalīgs, cilvēka intelektuālās izpratnes spējas izsmeļ maksimālais Augstākās Būtnes koncepts. Aiz Augstākā koncepti arvien vairāk kļūst par nosaukumiem; arvien mazāk tie ir patiesi realitātes apzīmējumi; arvien vairāk tie kļūst par radītās būtnes galīgās izpratnes projicēšanu uz pārgala.
115:3.5Viens pamatkoncepts par absolūto līmeni ietver postulātu par trim fāzēm:
115:3.61. Sākotnējais. Pirmais Avota un Centra neierobežotais koncepts, tā ES ESMU avota izpausme, no kuras rodas visa realitāte.
115:3.72. Aktuālais. Trīs aktualitātes Absolūto, Otrā, Trešā un Paradīzes Avotu un Centru, savienība. Šī Mūžīgā Dēla, Bezgalīgā Gara un Paradīzes Salas trioditāte veido Pirmajā Avota un Centra sākotnējības aktuālo atklāsmi.
115:3.83. Potenciālais. Trīs potencialitātes Absolūto, Dievības, Nenosacītā un Vispārējā Absolūto, savienība. Šī eksistenciālās potencialitātes trioditāte veido Pirmā Avota un Centra sākotnējības potenciālo atklāsmi.
115:3.9Sākotnējā, Aktuālā un Potenciālā savstarpējā saistība rada spriedzi bezgalībā, kas nodrošina visu visuma izaugsmes iespēju; un izaugsme ir Septiņkārtīgā, Augstākā un Ultimālā daba.
115:3.10Dievības, Vispārējā un Nenosacītā Absolūto asociācijā potencialitāte ir absolūta, kamēr aktualitāte ir topošA HES; Otrā, Trešā un Paradīzes Avotu un Centru asociācijā aktualitāte ir absolūta, kamēr potencialitāte ir topošA HES; Pirmajā Avota un Centra sākotnējībā mēs nevaram teikt, ka aktualitāte vai potencialitāte ir vai nu esoša, vai topošA HES – Tēvs ir.
115:3.11No laika viedokļa Aktuālais ir tas, kas bija un ir; Potenciālais ir tas, kas top un būs; Sākotnējais ir tas, kas ir. No mūžības viedokļa atšķirības starp Sākotnējo, Aktuālo un Potenciālo nav tik acīmredzamas. Šīs trīsvienīgās īpašības Paradīzes-mūžības līmeņos tā netiek izšķirtas. Mūžībā viss ir – tikai viss vēl nav atklāts laikā un telpā.
115:3.12No radītās būtnes viedokļa aktualitāte ir substance, potencialitāte ir kapacitāte. Aktualitāte pastāv centrā un no turienes izplešas perifērijas bezgalībā; potencialitāte nāk uz iekšu no bezgalības perifērijas un saplūst visu lietu centrā. Sākotnējība ir tā, kas vispirms izraisa un pēc tam līdzsvaro realitātes metamorfozes cikla duālās kustības no potenciāliem uz aktuāliem un esošo aktuālo potencializēšanu.
115:3.13Trīs potencialitātes Absolūtie darbojas tīri mūžīgajā kosmosa līmenī, tāpēc nekad kā tādi nedarbojas subabsolūtajos līmeņos. Lejupējos realitātes līmeņos potencialitātes trioditāte izpaužas kopā ar Ultimālo un uz Augstāko. Potenciāls var nerealizēties laikā attiecībā uz kādu daļu kādā subabsolūtā līmenī, bet nekad kopumā. Dieva griba galu galā gūst virsroku, ne vienmēr attiecībā uz indivīdu, bet nemainīgi attiecībā uz kopumu.
115:3.14Aktualitātes trioditātē ir kosmosA HESesošo būtņu centrs; vai tas būtu gars, prāts vai enerģija, viss centrējas šajā Dēla, Gara un Paradīzes asociācijā. Gara Dēla personība ir meistara paraugs visai personībai visos visumos. Paradīzes Salas substance ir meistara paraugs, kura pilnīga atklāsme ir Havona un pilnveidojoša atklāsme ir supervisumi. Kopīgais Darbonis ir vienlaikus kosmiskās enerģijas prāta aktivizācija, gara nodoma konceptualizācija un materiālo līmeņu matemātisko cēloņu un seku integrācija ar garīgā līmeņa gribas nodomiem un motīviem. Galīgā visumā un tam Dēls, Gars un Paradīze funkcionē Ultimālajā un uz to, kā viņš ir nosacīts un kvalificēts Augstākajā.
115:3.15Aktualitāte (Dievības) ir tas, ko cilvēks meklē Paradīzes augšupcelšanās ceļā. Potencialitāte (cilvēka dievišķības) ir tas, ko cilvēks attīsta šajos meklējumos. Sākotnējais ir tas, kas padara iespējamu cilvēka aktuālā, cilvēka potenciālā un cilvēka mūžīgā līdzāspastāvēšanu un integrāciju.
115:3.16Kosmosa finālā dinamika ir saistīta ar nepārtrauktu realitātes pārnesi no potencialitātes uz aktualitāti. Teorētiski šai metamorfozei var būt gals, bet faktiski tas ir neiespējami, jo gan Potenciālais, gan Aktuālais ir iekļauti Sākotnējā (ES ESMU), un šī identifikācija padara uz visiem laikiem neiespējamu noteikt robežu visuma attīstības progresam. Viss, kas ir identificēts ar ES ESMU, nekad nevar atrast progresēšanas beigas, jo ES ESMU potenciālu aktualitāte ir absolūta, un ES ESMU aktuālo potencialitāte ir arī absolūta. Aktuālie vienmēr atvērs jaunus ceļus līdz šim neiespējamu potenciālu realizācijai – katrs cilvēka lēmums ne tikai aktualizē jaunu realitāti cilvēka pieredzē, bet arī paver jaunu spēju cilvēka izaugsmei. Vīrs dzīvo katrā bērnā, un moroncijas progresētājs mājo nobriedušā, Dievu zinošā cilvēkā.
115:3.17Izaugsmes statika nekad nevar parādīties kopējā kosmosā, jo izaugsmes pamats – absolūtie aktuālie – ir neierobežots, un tāpēc, ka izaugsmes iespējas – absolūtie potenciāli – ir neierobežotas. No praktiskā viedokļa visuma filozofi ir nonākuši pie secinājuma, ka tāda lieta kā beigas nepastāv.
115:3.18No ierobežota skatpunkta patiešām ir daudz beigu, daudz darbību izbeigšanās, bet no plašāka skatpunkta augstākā visuma līmenī nav beigu, ir tikai pārejas no vienas attīstības fāzes uz citu. Meistara Visuma galvenā hronoloģija ir saistīta ar dažādiem visuma laikmetiem – Havonas, supervisuma un ārējā visuma laikmetiem. Bet pat šie secības attiecību pamatiedalījumi nevar būt vairāk kā relatīvi orientieri nebeidzamajā mūžības lielceļā.
115:3.19Augstākās Būtnes patiesības, skaistuma un labestības finālā izpratne progresējošai būtnei varētu tikai atklāt tās ultimālās dievišķības absonītās īpašības, kas atrodas aiz patiesības, skaistuma un labestības konceptuālajiem līmeņiem.
115.4AUGSTĀKĀS REALITĀTES AVOTI
115:4.1Jebkurai Dieva Augstākā izcelsmes apskatei jāsākas ar Paradīzes Trīsvienību, jo Trīsvienība ir sākotnējā Dievība, kamēr Augstākais ir atvasināta Dievība. Jebkurai Augstākā izaugsmes apskatei jāņem vērā eksistenciālās trioditātes, jo tās aptver visu absolūto aktualitāti un visu bezgalīgo potencialitāti (kopā ar Pirmo Avotu un Centru). Un evolucionārais Augstākais ir transmutācijas – potenciālu pārvēršanas aktualitātēs – kulminējošais un personiski gribas fokuss galīgajā eksistences līmenī. Abas trioditātes, aktuālā un potenciālā, aptver visu izaugsmes savstarpējo attiecību kopumu visumos.
115:4.2Augstākā avots ir Paradīzes Trīsvienībā – mūžīgā, aktuālā un nedalītā Dievībā. Augstākais pirmām kārtām ir gara persona, un šī gara persona nāk no Trīsvienības. Bet Augstākais, otrkārt, ir izaugsmes Dievība – evolucionāras izaugsmes – un šī izaugsme izriet no abām trioditātēm, aktuālās un potenciālās.
115:4.3Ja ir grūti saprast, ka bezgalīgās trioditātes var funkcionēt galīgajā līmenī, apstājieties, lai apsvērtu, ka to pašai bezgalībai ir jāsatur galīgā potencialitāte; bezgalība aptver visas lietas, sākot no zemākās un visvairāk ierobežotās galīgās eksistences līdz augstākajām un neierobežoti absolūtajām realitātēm.
115:4.4Nav tik grūti saprast, ka bezgalīgais satur galīgo, kā saprast, kā tieši šis bezgalīgais faktiski izpaužas galīgajam. Bet Domu Saskaņotāji, kas mājo mirstīgajā cilvēkā, ir viens no mūžīgajiem pierādījumiem, ka pat absolūtais Dievs (kā absolūts) var un tiešām veido tiešu kontaktu pat ar zemāko un mazāko no visām visuma gribas būtnēm.
115:4.5Trioditātes, kas kolektīvi aptver aktuālo un potenciālo, galīgajā līmenī izpaužas kopā ar Augstāko Būtni. Šādas izpausmes tehnika ir gan tieša, gan netieša: tieša, ciktāl trioditātes attiecības tieši atsaucas Augstākajā, un netieša, ciktāl tās ir atvasinātas caur absonītā iznākuma līmeni.
115:4.6Augstākā realitāte, kas ir kopējā galīgā realitāte, atrodas dinamiskas izaugsmes procesā starp ārējās telpas neierobežotajiem potenciāliem un visu lietu centra neierobežotajiem aktuālajiem. Tādējādi galīgā sfēra faktualizējas, sadarbojoties Paradīzes absonītajiem aģentiem un laika Augstākajām Radītāja Personībām. Triju lielo potenciālo Absolūto kvalificēto iespēju nobriedināšanas akts ir Meistara Visuma Arhitektu un viņu transcendentālo partneru absonītā funkcija. Un, kad šīs iespējamības ir sasniegušas noteiktu brieduma punktu, no Paradīzes iznirst Augstākās Radītāja Personības, lai iesaistītos mūžsenajā uzdevumā – ienest faktiski esošos evolvējot esošos visumus.
115:4.7Augstākā pārākuma izaugsme izriet no trioditātēm; Augstākā gara persona – no Trīsvienības; bet Visvarenā varas prerogatīvas ir balstītas uz Dieva Septiņkārtīgā dievišķajiem panākumiem, savukārt Visvarenā Augstākā varas prerogatīvu apvienošanās ar Dieva Augstākā gara personu notiek, pateicoties Kopīgā Darboņa kalpošanai, kurš dāvāja Augstākā prātu kā savienojošo faktoru šajā evolucionārajā Dievībā.
115.5AUGSTĀKĀ ATTIECĪBAS AR PARADĪZES TRĪSVIENĪBU
115:5.1Augstākā Būtne ir absolūti atkarīga no Paradīzes Trīsvienības pastāvēšanas un darbības attiecībā uz savas personiskās un gara dabas realitāti. Lai gan Augstākā izaugsme ir trioditātes attiecību jautājums, Dieva Augstākā gara personība ir atkarīga no Paradīzes Trīsvienības un ir no tās atvasināta, kura vienmēr paliek kā absolūts perfektas un bezgalīgas stabilitātes centrs-avots, ap kuru pakāpeniski attīstās Augstākā evolucionārā izaugsme.
115:5.2Trīsvienības funkcija ir saistīta ar Augstākā funkciju, jo Trīsvienība ir funkcionāla visos (kopējos) līmeņos, ieskaitot Augstākā pārākuma funkcijas līmeni. Bet, tāpat kā Havonas laikmets dod vietu supervisumu laikmetam, tāpat Trīsvienības kā tieša radītāja saskatāmā darbība dod vietu Paradīzes Dievību bērnu radošajiem aktiem.
115.6AUGSTĀKĀ ATTIECĪBAS AR TRIODITĀTĒM
115:6.1Aktualitātes trioditāte turpina darboties tieši pēcHavonas laikmetos; Paradīzes gravitācija satver materiālās eksistences pamatvienības, Mūžīgā Dēla gara gravitācija darbojas tieši uz gara eksistences pamatvērtībām, un Kopīgā Darboņa prāta gravitācija nekļūdīgi satver visas intelektuālās eksistences vitālās nozīmes.
115:6.2Bet, tā kā katrs radošās darbības posms turpinās caur neatzīmētu telpu, tas funkcionē un pastāv arvien tālāk no centrālā izvietojuma radošo spēku un dievišķo personību – absolūtās Paradīzes Salas un tajā mītošo bezgalīgo Dievību – tiešās darbības. Tāpēc šie secīgie kosmiskās eksistences līmeņi kļūst arvien atkarīgāki no attīstības trijās bezgalības Absolūtajās potencialitātēs.
115:6.3Augstākā Būtne ietver kosmiskās kalpošanas iespējas, kas acīmredzot nav izpaustas Mūžīgajā Dēlā, Bezgalīgajā Garā vai Paradīzes Salas nepersoniskajās realitātēs. Šis apgalvojums ir izteikts, pienācīgi ņemot vērā šo trīs pamataktuālitāšu absolūtumu, bet Augstākā izaugsme ir balstīta ne tikai uz šīm Dievības un Paradīzes aktualitātēm, bet ir iesaistīta arī attīstībā Dievības, Vispārējā un Nenosacītā Absolūtajos.
115:6.4Augstākais ne tikai aug, kad evolvējot esošo visumu Radītāji un radītās būtnes sasniedz Dievam līdzību, bet šī galīgā Dievība piedzīvo izaugsmi arī rezultātā, kad radītās būtnes un Radītājs apgūst Lielā Visuma galīgās iespējas. Augstākā kustība ir divējāda: intensīvi virzienā uz Paradīzi un Dievību un ekstensīvi virzienā uz potenciāla Absolūto neierobežotību.
115:6.5Pašreizējā visuma laikmetā šī divējādā kustība ir atklāta Lielā Visuma lejup ejošajās un augšup ejošajās personībās. Augstākās Radītāja Personības un visi viņu dievišķie partneri atspoguļo Augstākā ārējo, atšķirīgo kustību, savukārt augšup ejošie svētceļnieki no septiņiem supervisumiem liecina par Augstākā pārākuma iekšējo, saplūstošo tendenci.
115:6.6Vienmēr galīgā Dievība meklē divējādu korelāciju – iekšēji virzienā uz Paradīzi un tās Dievībām un ārēji virzienā uz bezgalību un tajā esošajiem Absolūtajiem. Varenais Paradīzes-radošās dievišķības izvirdums, kas personalizējas Radītājos Dēlos un piešķir spēku enerģijas vadītājos, liecina par Augstākā pārākuma vareno izplūdi potencialitātes sfērās, savukārt Lielā Visuma augšup ejošo radīto būtņu nebeidzamā procesija liecina par Augstākā pārākuma vareno ieplūdi vienotībā ar Paradīzes Dievību.
115:6.7Cilvēki ir iemācījušies, ka neredzamā kustību dažkārt var saskatīt, novērojot tās ietekmi uz redzamo; un mēs visumos jau sen esam iemācījušies atklāt Augstākā pārākuma kustības un tendences, novērojot šādu evolūciju atbalsis Lielā Visuma personībās un modeļos.
115:6.8Lai gan mēs neesam pārliecināti, mēs uzskatām, ka Augstākais kā Paradīzes Dievības galīgs atspoguļojums ir iesaistīts mūžīgā progresā ārējā telpā; bet kā triju ārējās telpas Absolūto potenciālu kvalifikācija šī Augstākā Būtne vienmēr meklē Paradīzes saskaņotību. Un šķiet, ka šīs divējādās kustības izskaidro lielāko daļu pamatdarbību pašlaik organizētajos visumos.
115.7AUGSTĀKĀ DABA
115:7.1Augstākā Dievībā Tēvs-ES ESMU ir sasniedzis relatīvi pilnīgu atbrīvošanos no ierobežojumiem, kas piemīt statusa bezgalībai, esamības mūžībai un dabas absolūtumam. Bet Dievs Augstākais ir atbrīvots no visiem eksistenciālajiem ierobežojumiem tikai tādēļ, ka ir kļuvis pakļauts universālās funkcijas pieredzes kvalifikācijām. Iegūstot spēju pieredzēt, galīgais Dievs kļūst arī pakļauts tās nepieciešamībai; sasniedzot atbrīvošanos no mūžības, Visvarenais sastopas ar laika barjerām; un Augstākais varēja iepazīt izaugsmi un attīstību tikai kā sekas esamības daļējībai un dabas nepilnībai, esamības neabsolūtumam.
115:7.2Tam visam jābūt saskaņā ar Tēva plānu, kurš ir balstījis galīgo progresu uz piepūli, radītās būtnes sasniegumu uz neatlaidību un personības attīstību uz ticību. Šādi nosakot Augstākā pieredzes evolūciju, Tēvs ir padarījis iespējamu galīgajām būtnēm pastāvēt visumos un, pateicoties pieredzes progresam, kādreiz sasniegt Augstākā pārākuma dievišķību.
115:7.3Ieskaitot Augstāko un pat Ultimālo, visa realitāte, izņemot septiņu Absolūto neierobežotās vērtības, ir relatīva. Augstākā pārākuma fakts ir balstīts uz Paradīzes spēku, Dēla personību un Kopīgo darbību, bet Augstākā izaugsme ir iesaistīta Dievības Absolūtajā, Nenosacītajā Absolūtajā un Vispārējā Absolūtajā. Un šī sintezējošā un vienojošā Dievība – Dievs Augstākais – ir tās galīgās ēnas personifikācija, ko Lielajam Visumam pāri met Paradīzes Tēva, Pirmā Avota un Centra, neizdibināmās dabas bezgalīgā vienotība.
115:7.4Tiktāl, ciktāl trioditātes darbojas tieši galīgajā līmenī, tās ietekmē Augstāko, kurš ir Absolūtā Aktuālā un Absolūtā Potenciālā dabas galīgo kvalifikāciju Dievības fokuss un kosmiskais kopsavilkums.
115:7.5Paradīzes Trīsvienība tiek uzskatīta par absolūto nenovēršamību; Septiņi Meistara Gari acīmredzot ir Trīsvienības nenovēršamības; Augstākā enerģijas-prāta-gara-personības aktualizācijai ir jābūt evolucionārai nenovēršamībai.
115:7.6Dievs Augstākais nešķiet bijis nenovēršams neierobežotā bezgalībā, bet viņš šķiet tāds esam visos relativitātes līmeņos. Viņš ir neaizstājams evolucionārās pieredzes fokusētājs, apkopotājs un aptvērējs, efektīvi vienojot šī realitātes uztveres veida rezultātus savā Dievības dabā. Un šķiet, ka viņš to visu dara ar mērķi dot ieguldījumu nenovēršamā iznākuma, Dieva Ultimālā pārpieredzes un pārgala izpausmes, parādībai.
115:7.7Augstāko Būtni nevar pilnībā novērtēt, neņemot vērā avotu, funkciju un likteni: attiecības ar izcelsmes Trīsvienību, darbības visumu un tūlītējā likteņa Trīsvienību Ultimālo.
115:7.8Apkopojot evolucionāro pieredzi, Augstākais savieno galīgo ar absonīto, tāpat kā Kopīgā Darboņa prāts integrē personiskā Dēla dievišķo garīgumu ar Paradīzes parauga nemainīgajām enerģijām, un kā Vispārējā Absolūtā klātbūtne vieno Dievības aktivizāciju ar Nenosacīto reaktivitāti. Un šai vienotībai ir jābūt Pirmā Tēva-Cēloņa un visu lietu un visu būtņu Avota-Parauga neatklātās darbības atklāsmei.
115:7.9[Atbalstījis kāds Varenais Vēstnesis, kurš īslaicīgi uzturas Urantijā.]