Dokuments 59: JŪRAS DZĪVĪBAS LAIKMETS UZ URANTIJASDokuments 59
JŪRAS DZĪVĪBAS LAIKMETS UZ URANTIJAS

59:0.1MĒS APRĒĶINĀM, ka Urantijas vēsture sākas apmēram pirms viena miljarda gadu un aptver piecus galvenos laikmetus:

59:0.21. Pirmsdzīvības laikmets aptver sākotnējos četrsimt piecdesmit miljonus gadu, no aptuveni tā laika, kad planēta sasniedza savu tagadējo izmēru, līdz dzīvības nodibināšanās laikam. Jūsu studenti šo periodu ir nosaukuši par Arheozoju.

59:0.32. Dzīvības rītausmas laikmets aptver nākamos simt piecdesmit miljonus gadu. Šī epocha ir starpposms starp iepriekšējo pirmsdzīvības jeb kataklizmu laikmetu un nākamo periodu, kad attīstījās augstāk attīstīta jūras dzīvība. Jūsu pētniekiem šis laikmets ir pazīstams kā Proterozojs.

59:0.43. Jūras dzīvības laikmets aptver nākamos divsimt piecdesmit miljonus gadu un jums vislabāk ir pazīstams kā Paleozojs.

59:0.54. Agrīnais sauszemes dzīvības laikmets aptver nākamos simts miljonus gadu un ir pazīstams kā Mezozojs.

59:0.65. Zīdītāju laikmets aizņem pēdējos piecdesmit miljonus gadu. Šis nesenais laikmets ir pazīstams kā Kainozojs.

59:0.7Tādējādi jūras dzīvības laikmets aptver apmēram vienu ceturtdaļu jūsu planētas vēstures. To var iedalīt sešos garos periodos, no kuriem katru raksturo noteiktas, skaidri definētas norises gan ģeoloģiskajās sfērās, gan bioloģiskajās jomās.

59:0.8Sākoties šim laikmetam, jūras gultni, plašos kontinentālos šelfus un daudzos sekilos piekrastes baseinus klāj bagātīga veģetācija. Vienkāršākās un primitīvākās dzīvnieku dzīvības formas jau ir attīstījušās no iepriekšējiem augu organismiem, un agrīnie dzīvnieku organismi ir pakāpeniski izplatījušies gar dažādo sauszemes masīvu plašajām piekrastes līnijām, līdz daudzās iekšējās jūras ir pilnas ar primitīvu jūras dzīvību. Tā kā tikai nedaudziem no šiem agrīnajiem organismiem bija čaulas, nav daudz tādu, kas saglabājušies kā fosilijas. Neskatoties uz to, ir sagatavota aina tās lielās dzīvības ierakstu saglabāšanas “akmens grāmatas” sākuma nodaļām, kura tik metodiski tika veidota nākamo laikmetu gaitā.

59:0.9Ziemeļamerikas kontinents ir apbrīnojami bagāts ar visa jūras dzīvības laikmeta fosilijas saturošiem nogulumiem. Pašus pirmos un vecākos slāņus no iepriekšējā perioda vēlākajiem slāņiem atdala plaši erozijas nogulumi, kas skaidri norobežo šos divus planētas attīstības posmus.

59:1.2Pirms 400 000 000 gadu jūras dzīvība, gan augu, gan dzīvnieku, ir diezgan labi izplatīta visā pasaulē. Pasaules klimats kļūst nedaudz siltāks un vienmērīgāks. Notiek vispārēja dažādu kontinentu jūras krastu applūšana, īpaši Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Parādās jauni okeāni, un vecākās ūdenstilpes ievērojami palielinās.

59:1.3Veģetācija tagad pirmo reizi izplatās uz sauszemes un drīz vien panāk ievērojamu progresu, pielāgojoties videi ārpus jūras.

59:1.4Pēkšņi un bez pakāpeniskas priekšteču attīstības parādās pirmie daudzšūnu dzīvnieki. Ir attīstījušies trilobīti, un veselus laikmetus tie dominē jūrās. No jūras dzīvības viedokļa šis ir trilobītu laikmets.

59:1.5Šī laika posma vēlākajā daļā liela daļa Ziemeļamerikas un Eiropas pacēlās no jūras. Zemes garoza īslaicīgi stabilizējās; kalni, vai drīzāk augsti sauszemes pacēlumi, radās gar Atlantijas un Klusā okeāna piekrasti, Rietumindijā un Eiropas dienvidos. Viss Karību jūras reģions bija stipri pacelts.

59:1.6Pirms 390 000 000 gadu sauszeme joprojām bija pacelta. Daļā Amerikas austrumu un rietumu un Eiropas rietumos var atrast akmens slāņus, kas nogulsnējušies šajos laikos, un tie ir vecākie ieži, kas satur trilobītu fosilijas. Bija daudzi gari, pirkstveida līči, kas iesniedzās sauszemes masīvos, kuros nogulsnējās šie fosilijas saturošie ieži.

59:1.7Dažu miljonu gadu laikā Klusais okeāns sāka iebrukt Amerikas kontinentos. Sauszemes grimšana galvenokārt bija saistīta ar garozas pielāgošanos, lai gan arī sānu sauszemes izplešanās jeb kontinentālā dreifēšana bija viens no faktoriem.

59:1.8Pirms 380 000 000 gadu Āzija grima, un visi pārējie kontinenti piedzīvoja īslaicīgu pacelšanos. Taču, šai epochai progresējot, jaunparādītais Atlantijas okeāns plaši ielauzās visās blakus esošajās piekrastes līnijās. Ziemeļatlantijas jeb Arktiskās jūras tad bija savienotas ar dienvidu Līča ūdeņiem. Kad šī dienvidu jūra ienāca Apalaču ieplakā, tās viļņi austrumos atsitās pret kalniem, kas bija tikpat augsti kā Alpi, bet kopumā kontinenti bija neinteresantas zemienes, kurām pilnībā trūka ainaviska skaistuma.

59:1.9Šo laikmetu nogulumieži ir četru veidu:

59:1.101. Konglomerāti — materiāls, kas nogulsnējies tuvu piekrastes līnijām.

59:1.112. Smilšakmeņi — nogulumi, kas veidojušies seklā ūdenī, bet kur viļņi bija pietiekami spēcīgi, lai novērstu dūņu nosēšanos.

59:1.123. Slānekļi — nogulumi, kas veidojušies dziļākā un mierīgākā ūdenī.

59:1.134. Kaļķakmens — ieskaitot trilobītu čaulu nogulumus dziļā ūdenī.

59:1.14Šo laiku trilobītu fosilijām piemīt noteikta pamata vienveidība apvienojumā ar noteiktām izteiktām variācijām. Agrīnie dzīvnieki, kas attīstījās no trim sākotnējiem dzīvības implantējumiem, bija raksturīgi; tie, kas parādījās Rietumu puslodē, nedaudz atšķīrās no Eirāzijas grupas un no Austrālijas-Āzijas jeb Austrālijas-Antarktīdas tipa.

59:1.15Pirms 370 000 000 gadu notika liela un gandrīz pilnīga Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas applūšana, kam sekoja Āfrikas un Austrālijas grimšana. Tikai atsevišķas Ziemeļamerikas daļas palika virs šīm seklajām Kembrija jūrām. Piecus miljonus gadu vēlāk jūras atkāpās paceļošās sauszemes priekšā. Un visas šīs sauszemes grimšanas un pacelšanās parādības bija nedramatiskas, notiekot lēni miljoniem gadu gaitā.

59:1.16Šīs epochas trilobītu fosilijas saturošie slāņi atsedzas dažādās vietās visos kontinentos, izņemot Centrālāziju. Daudzos reģionos šie ieži ir horizontāli, bet kalnos tie ir sasvērušies un deformēti spiediena un krokojuma dēļ. Un šāds spiediens daudzviet ir mainījis šo nogulumu sākotnējo raksturu. Smilšakmens ir pārvērties par kvarcu, māla slāneklis ir pārvērties par parasto slānekli, savukārt kaļķakmens ir pārtapis par marmoru.

59:1.17Pirms 360 000 000 gadu sauszeme joprojām pacēlās. Ziemeļamerika un Dienvidamerika bija krietni pacēlušās. Rietumeiropa un Britu salas cēlās augšup, izņemot daļu Velsas, kas bija dziļi applūdusi. Šajos laikmetos nebija lielu ledus segu. Domājamie ledāju nogulumi, kas parādās saistībā ar šiem slāņiem Eiropā, Āfrikā, Ķīnā un Austrālijā, ir radušies izolētu kalnu ledāju dēļ vai arī vēlākas izcelsmes ledāju sanesu pārvietošanās rezultātā. Pasaules klimats bija okeānisks, nevis kontinentāls. Dienvidu jūras toreiz bija siltākas nekā tagad, un tās stiepās uz ziemeļiem pāri Ziemeļamerikai līdz pat polārajiem reģioniem. Golfa straume plūda pāri Ziemeļamerikas centrālajai daļai, novirzoties uz austrumiem, lai apskalotu un sildītu Grenlandes krastus, padarot šo tagad ar ledu klāto kontinentu par īstu tropu paradīzi.

59:1.18Jūras dzīvība visā pasaulē bija ļoti līdzīga un sastāvēja no jūraszālēm, vienšūnas organismiem, vienkāršiem sūkļiem, trilobītiem un citiem vēžveidīgajiem — garnelēm, krabjiem un omāriem. Šī perioda beigās parādījās trīs tūkstoši pleckāju šķirņu, no kurām izdzīvojušas tikai divi simti. Šie dzīvnieki pārstāv agrīnās dzīvības daudzveidību, kas līdz mūsdienām ir saglabājusies praktiski nemainīga.

59:1.19Bet trilobīti bija dominējošās dzīvās radības. Tie bija dzimumdzīvnieki un pastāvēja daudzās formās; būdami slikti peldētāji, tie kūtri peldēja pa ūdeni vai rāpoja pa jūras gultni, saritinoties pašaizsardzībai, kad tiem uzbruka vēlāk parādījušies ienaidnieki. To garums pieauga no divām collām līdz vienai pēdai, un tie attīstījās četrās atšķirīgās grupās: gaļēdāji, zālēdāji, visēdāji un “dūņu ēdāji”. Pēdējās grupas spēja lielā mērā pārtikt no neorganiskām vielām — esot pēdējam daudzšūnu dzīvniekam, kas to spēja, — izskaidro to lielo izplatību un ilgo izdzīvošanu.

59:1.20Tāda bija Urantijas bioģeoloģiskā aina tā garā pasaules vēstures perioda beigās, kas aptvēra piecdesmit miljonus gadu un ko jūsu ģeologi apzīmē kā Kembriju.

59:2.2Pirms 350 000 000 gadu sākās lielais plūdu periods visos kontinentos, izņemot Centrālāziju. Sauszemes masīvi atkārtoti tika pārklāti ar ūdeni; tikai piekrastes augstienes palika virs šīm seklajām, bet plaši izplatītajām svārstīgajām iekšējām jūrām. Šo periodu raksturoja trīs lieli plūdi, bet, pirms tas beidzās, kontinenti atkal pacēlās, un kopējā sauszemes pacelšanās bija par piecpadsmit procentiem lielāka nekā tagad. Karību jūras reģions bija stipri pacelts. Šis periods Eiropā nav tik izteikts, jo sauszemes svārstības bija mazākas, savukārt vulkāniskā darbība bija noturīgāka.

59:2.3Pirms 340 000 000 gadu notika vēl viena plaša sauszemes grimšana, izņemot Āziju un Austrāliju. Pasaules okeānu ūdeņi kopumā sajaucās. Šis bija lielais kaļķakmens laikmets, lielu daļu tā iežu noguldīja kaļķi izdalošās aļģes.

59:2.4Dažus miljonus gadu vēlāk lielas Amerikas kontinentu un Eiropas daļas sāka pacelties no ūdens. Rietumu puslodē virs Meksikas un tagadējiem Klinšu kalnu reģioniem palika tikai Klusā okeāna zars, bet tuvojoties šīs epochas beigām, Atlantijas un Klusā okeāna piekrastes atkal sāka grimt.

59:2.5Pirms 330 000 000 gadu iezīmējas salīdzinoša miera laika posma sākums visā pasaulē, kad liela daļa sauszemes atkal bija virs ūdens. Vienīgais izņēmums šim sauszemes mieram bija lielā Ziemeļamerikas vulkāna izvirdums Kentuki austrumos, viena no lielākajām atsevišķajām vulkāniskajām aktivitātēm, kādu pasaule jebkad ir pieredzējusi. Šī vulkāna pelni noklāja piecsimt kvadrātjūdžu lielu platību piecpadsmit līdz divdesmit pēdu dziļumā.

59:2.6Pirms 320 000 000 gadu notika trešie lielie šī perioda plūdi. Šo plūdu ūdeņi pārklāja visu sauszemi, ko bija appludinājuši iepriekšējie plūdi, vienlaikus izplešoties tālāk daudzos virzienos visā Amerikā un Eiropā. Ziemeļamerikas austrumdaļa un Eiropas rietumdaļa atradās 10 000 līdz 15 000 pēdu dziļi zem ūdens.

59:2.7Pirms 310 000 000 gadu pasaules sauszemes masīvi atkal bija krietni pacēlušies, izņemot Ziemeļamerikas dienvidu daļas. Pacēlās Meksika, tādējādi izveidojot Līča jūru, kas kopš tā laika ir saglabājusi savu identitāti.

59:2.8Šī perioda dzīvība turpina attīstīties. Pasaulē atkal valda klusums un relatīvs miers; klimats saglabājas maigs un vienmērīgs; sauszemes augi migrē arvien tālāk un tālāk no jūras krastiem. Dzīvības modeļi ir labi attīstīti, lai gan ir atrodamas tikai nedaudzas šo laiku augu fosilijas.

59:2.9Šis bija lielais individuālo dzīvnieku organismu evolūcijas laikmets, lai gan daudzas no pamatizmaiņām, piemēram, pāreja no auga uz dzīvnieku, bija notikušas jau iepriekš. Jūras fauna attīstījās līdz punktam, kad katrs dzīvības veids, kas atrodas zemāk par mugurkaulniekiem, bija pārstāvēts to iežu fosilijās, kas tika noguldīti šajos laikos. Bet visi šie dzīvnieki bija jūras organismi. Vēl nebija parādījušies nekādi sauszemes dzīvnieki, izņemot dažus tārpu veidus, kas ierakās gar jūras krastiem, un arī sauszemes augi vēl nebija pārklājuši kontinentus; gaisā joprojām bija pārāk daudz oglekļa dioksīda, lai ļautu pastāvēt gaisa elpotājiem. Galvenokārt visi dzīvnieki, izņemot dažus primitīvākos, savai pastāvēšanai ir tieši vai netieši atkarīgi no augu valsts.

59:2.10Trilobīti joprojām bija pamanāmi. Šie mazie dzīvnieciņi pastāvēja desmitiem tūkstošu veidos un bija mūsdienu vēžveidīgo priekšteči. Dažiem trilobītiem bija no divdesmit piecām līdz četriem tūkstošiem sīciņu actiņu; citiem bija atmirušas acis. Šim periodam beidzoties, trilobīti dalīja kundzību jūrās ar vairākām citām bezmugurkaulnieku dzīvības formām. Bet nākamā perioda sākumā tie pilnībā izmira.

59:2.11Bija plaši izplatītas kaļķi izdalošās aļģes. Pastāvēja tūkstošiem koraļļu agrīno priekšteču sugu. Bija daudz jūras tārpu, un bija daudz medūzu šķirņu, kas kopš tā laika ir izmirušas. Attīstījās koraļļi un vēlākie sūkļu veidi. Galvkāji bija labi attīstīti, un tie ir izdzīvojuši kā mūsdienu pērļu nautils, astoņkājis, sēpija un kalmārs.

59:2.12Bija daudz čaulgliemju šķirņu, taču to čaulas toreiz nebija tik ļoti vajadzīgas aizsardzības nolūkiem kā vēlākajos laikmetos. Seno jūru ūdeņos bija sastopami gliemeži (gastropodi), un to vidū bija vienčaulas urbēji, piekrastes gliemeži un parastie gliemeži. Divvāku gliemeži ir pārdzīvojuši miljoniem gadu, saglabājoties lielā mērā tādi paši, kādi tie pastāvēja toreiz, un tie ietver mīdijas, ēdamgliemenes, austeres un ķemmīšgliemenes. Attīstījās arī vāku čaulas organismi, un šie pleckāji dzīvoja tajos senajos ūdeņos līdzīgi kā tie pastāv šodien; tiem pat bija eņģveida, robojuma un cita veida vāku aizsargmehānismi.

59:2.13Tā beidzas evolucionārais stāsts par otro lielo jūras dzīvības periodu, kas jūsu ģeologiem ir pazīstams kā Ordoviks.

59:3.2Šī perioda akmens slāņos nav atrodami magmatiskie ieži vai lava, izņemot tos, kas nākuši no lielajiem vulkāniem Eiropas dienvidos un Menas austrumos, un lavas plūsmām Kvebekā. Vulkāniskā darbība lielākoties bija beigusies. Šis bija lielās ūdens nogulsnēšanās kulminācijas laiks; kalnu veidošanās nenotika vai notika ļoti maz.

59:3.3Pirms 290 000 000 gadu jūra lielākoties bija atkāpusies no kontinentiem, un apkārtējo okeānu gultnes grima. Sauszemes masīvi maz mainījās, līdz tie atkal tika appludināti. Sākās agrīnās kalnu kustības visos kontinentos, un lielākie no šiem garozas pacēlumiem bija Himalaji Āzijā un lielie Kaledonijas kalni, kas stiepās no Īrijas caur Skotiju un tālāk uz Špicbergenu.

59:3.4Tieši šī laikmeta nogulumos ir atrodams daudz gāzes, naftas, cinka un svina, gāzei un naftai rodoties no milzīgajiem augu un dzīvnieku matērijas krājumiem, kas tika sanesti iepriekšējās sauszemes applūšanas laikā, savukārt derīgo izrakteņu atradnes pārstāv lēni plūstošu ūdenstilpju sedimentāciju. Daudzas akmeņsāls atradnes pieder šim periodam.

59:3.5Trilobītu skaits strauji samazinājās, un skatuves centru ieņēma lielākie mīkstmieši jeb galvkāji. Šie dzīvnieki izauga līdz piecpadsmit pēdu garumam un vienas pēdas diametram un kļuva par jūru valdniekiem. Šī dzīvnieku suga parādījās pēkšņi un pārņēma dominējošo stāvokli jūras dzīvībā.

59:3.6Šī laikmeta lielā vulkāniskā aktivitāte bija Eiropas sektorā. Miljoniem gadu nebija notikuši tik spēcīgi un plaši vulkānu izvirdumi, kādi tagad notika ap Vidusjūras ieplaku un īpaši Britu salu tuvumā. Šī lavas plūsma pār Britu salu reģionu šodien parādās kā mainīgi lavas un iežu slāņi 25 000 pēdu biezumā. Šos iežus noguldīja periodiskas lavas plūsmas, kas izplatījās pār seklu jūras gultni, tādējādi mijoties ar iežu nogulumiem, un tas viss vēlāk tika pacelts augstu virs jūras. Spēcīgas zemestrīces notika Ziemeļeiropā, īpaši Skotijā.

59:3.7Okeāna klimats saglabājās maigs un vienmērīgs, un siltās jūras apskaloja polāro zemju krastus. Pleckāju un citas jūras dzīvības fosilijas šajos nogulumos var atrast līdz pat Ziemeļpolam. Gliemežu, pleckāju, sūkļu un rifus veidojošo koraļļu skaits turpināja pieaugt.

59:3.8Šīs epochas beigas pieredzēja otro Silūra jūru uzbrukumu ar vēl vienu dienvidu un ziemeļu okeānu ūdeņu sajaukšanos. Galvkāji dominē jūras dzīvībā, kamēr saistītās dzīvības formas pakāpeniski attīstās un diferencējas.

59:3.9Pirms 280 000 000 gadu kontinenti lielākoties bija pacēlušies no otrās Silūra applūšanas. Šīs applūšanas iežu nogulumi Ziemeļamerikā ir pazīstami kā Niagāras kaļķakmens, jo tas ir iežu slānis, pār kuru tagad plūst Niagāras ūdenskritums. Šis iežu slānis stiepjas no austrumu kalniem līdz Misisipi ielejas reģionam, bet ne tālāk uz rietumiem, izņemot dienvidus. Vairāki slāņi stiepjas pār Kanādu, daļu Dienvidamerikas, Austrāliju un lielāko daļu Eiropas, šīs Niagāras sērijas vidējais biezums ir apmēram seši simti pēdu. Tieši virs Niagāras noguluma daudzos reģionos var atrast konglomerāta, slānekļa un akmeņsāls krājumus. Tā ir sekundāro iegrimšanu uzkrāšanās. Šis sāls nosēdās lielās lagūnās, kuras pārmaiņus atvērās uz jūru un pēc tam tika no tās nogrieztas, tā ka notika iztvaikošana ar sāls nogulsnēšanos kopā ar citām izšķīdušām vielām. Dažos reģionos šie akmeņsāls slāņi ir septiņdesmit pēdas biezs.

59:3.10Klimats ir vienmērīgs un maigs, un jūras fosilijas tiek noguldītas arktiskajos reģionos. Bet šīs epochas beigās jūras ir tik pārmērīgi sāļas, ka izdzīvo maz dzīvības.

59:3.11Tuvojoties pēdējās Silūra applūšanas beigām, notiek liels adatādaiņu — akmens liliju — pieaugums, par ko liecina krinoīdu kaļķakmens nogulumi. Trilobīti ir gandrīz izzuduši, un mīkstmieši joprojām ir jūru monarhi; koraļļu rifu veidošanās ievērojami palielinās. Šajā laikmetā labvēlīgākās vietās vispirms attīstās primitīvie ūdens skorpioni. Drīz pēc tam un pēkšņi parādās īstie skorpioni — īsti gaisa elpotāji.

59:3.12Šīs norises noslēdz trešo jūras dzīvības periodu, kas aptver divdesmit piecus miljonus gadu un jūsu pētniekiem ir pazīstams kā Silūrs.

59:4.2Kad sauszeme paceļas no pēdējās Silūra applūšanas, beidzas nozīmīgs periods pasaules attīstībā un dzīvības evolūcijā. Tā ir jauna laikmeta rītausma uz zemes. Kailā un nepievilcīgā agrāko laiku ainava tiek ietērpta sulīgā zaļumā, un drīz parādīsies pirmie lieliskie meži.

59:4.3Šī laikmeta jūras dzīvība bija ļoti daudzveidīga agrīnās sugu segregācijas dēļ, bet vēlāk notika brīva visu šo dažādo veidu sajaukšanās un asociācija. Pleckāji agri sasniedza savu kulmināciju, tos nomainīja posmkāji, un pirmo reizi parādījās jūras zīles. Bet lielākais notikums no visiem bija pēkšņa zivju dzimtas parādīšanās. Šis kļuva par zivju laikmetu, to pasaules vēstures periodu, ko raksturo mugurkaulnieku tipa dzīvnieki.

59:4.4Pirms 270 000 000 gadu visi kontinenti bija virs ūdens. Miljoniem gadu laikā vienlaikus tik daudz sauszemes nebija bijis virs ūdens; tā bija viena no lielākajām sauszemes pacelšanās epochām visā pasaules vēsturē.

59:4.5Piecus miljonus gadu vēlāk Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas, Eiropas, Āfrikas, Āzijas ziemeļdaļas un Austrālijas sauszemes teritorijas tika īslaicīgi appludinātas, Ziemeļamerikā applūšana vienā vai otrā laikā bija gandrīz pilnīga; un rezultātā izveidojušies kaļķakmens slāņi ir no 500 līdz 5000 pēdu biezumā. Šīs dažādās Devona jūras izpletās vispirms vienā virzienā un tad citā, tā ka milzīgā arktiskā Ziemeļamerikas iekšējā jūra atrada izeju uz Kluso okeānu caur Kalifornijas ziemeļdaļu.

59:4.6Pirms 260 000 000 gadu, tuvojoties šīs sauszemes iegrimšanas epochas beigām, Ziemeļameriku daļēji pārklāja jūras, kurām bija vienlaicīgs savienojums ar Klusā, Atlantijas, Arktiskā okeāna un Līča ūdeņiem. Šo pirmo Devona plūdu vēlāko posmu nogulumi ir vidēji ap tūkstoš pēdām biezumā. Koraļļu rifi, kas raksturo šos laikus, norāda, ka iekšējās jūras bija dzidras un seklas. Šādi koraļļu nogulumi ir atsegti Ohaio upes krastos netālu no Luisvilas, Kentuki štatā, un ir apmēram simts pēdu biezumā, aptverot vairāk nekā divsimt šķirņu. Šie koraļļu veidojumi stiepjas cauri Kanādai un Ziemeļeiropai līdz arktiskajiem reģioniem.

59:4.7Pēc šīm applūšanām daudzas piekrastes līnijas tika ievērojami paceltas, tā ka agrākos nogulumus pārklāja dubļi vai slāneklis. Ir arī sarkana smilšakmens kārta, kas raksturo vienu no Devona sedimentācijām, un šis sarkanais slānis stiepjas pār lielu daļu zemes virsmas, tas ir atrodams Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, Eiropā, Krievijā, Ķīnā, Āfrikā un Austrālijā. Šādi sarkani nogulumi liecina par sausiem vai pussausiem apstākļiem, bet šīs epochas klimats joprojām bija maigs un vienmērīgs.

59:4.8Visu šo periodu zeme uz dienvidaustrumiem no Sinsinati salas palika krietni virs ūdens. Bet ļoti liela daļa Rietumeiropas, ieskaitot Britu salas, bija applūdusi. Velsā, Vācijā un citās vietās Eiropā Devona ieži ir 20 000 pēdu biezumā.

59:4.9Pirms 250 000 000 gadu notika zivju dzimtas, mugurkaulnieku, parādīšanās, kas ir viens no svarīgākajiem soļiem visā pirms-cilvēka evolūcijā.

59:4.10Posmkāji jeb vēžveidīgie bija pirmo mugurkaulnieku priekšteči. Zivju dzimtas priekšteči bija divi modificēti posmkāju senči; vienam bija garš ķermenis, kas savienoja galvu un asti, bet otrs bija bezmugurkaula, bezžokļu pirms-zivs. Bet šos sākotnējos tipus ātri iznīcināja, kad zivis, pirmie dzīvnieku pasaules mugurkaulnieki, pēkšņi parādījās no ziemeļiem.

59:4.11Daudzas no lielākajām īstajām zivīm pieder šim laikmetam, dažas no zobainajām šķirnēm bija divdesmit piecas līdz trīsdesmit pēdas garas; mūsdienu haizivis ir šo seno zivju pēcteči. Plaušzivis un bruņuzivis sasniedza savu evolucionāro virsotni, un, pirms šī epocha bija beigusies, zivis bija pielāgojušās gan saldūdenim, gan sālsūdenim.

59:4.12Nogulumos, kas veidojās tuvojoties šī perioda beigām, var atrast īstus zivju zobu un skeletu kaulu slāņus, un bagātīgi fosiliju slāņi atrodas gar Kalifornijas piekrasti, jo daudzi aizsargāti Klusā okeāna līči iesniedzās šī reģiona sauszemē.

59:4.13Zemi strauji pārņēma jaunas sauszemes veģetācijas kārtas. Līdz šim uz sauszemes auga tikai nedaudz augu, izņemot pašā ūdensmalā. Tagad un pēkšņi parādījās bagātīgā paparžu dzimta un ātri izplatījās pa strauji paceltās sauszemes virsmu visās pasaules daļās. Drīz attīstījās koku veidi, divas pēdas resni un četrdesmit pēdas augsti; vēlāk attīstījās lapas, bet šīm agrīnajām šķirnēm bija tikai rudimentāra lapotne. Bija daudz mazāku augu, bet to fosilijas nav atrodamas, jo tos parasti iznīcināja vēl agrāk parādījušās baktērijas.

59:4.14Kad sauszeme pacēlās, Ziemeļamerika tika savienota ar Eiropu pa sauszemes tiltiem, kas stiepās līdz Grenlandei. Un šodien Grenlande glabā šo agrīno sauszemes augu atliekas zem savas ledus segas.

59:4.15Pirms 240 000 000 gadu sauszeme daļā Eiropas, kā arī Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas sāka grimt. Šī iegrimšana iezīmēja pēdējo un vismazāk plašo Devona plūdu parādīšanos. Arktiskās jūras atkal virzījās uz dienvidiem pār lielu daļu Ziemeļamerikas, Atlantijas okeāns appludināja lielu daļu Eiropas un Āzijas rietumus, savukārt Klusā okeāna dienviddaļa pārklāja lielāko daļu Indijas. Šī applūšana parādījās lēni un tikpat lēni atkāpās. Katskilu kalni gar Hadsonas upes rietumu krastu ir viens no lielākajiem šīs epochas ģeoloģiskajiem pieminekļiem, kas atrodams Ziemeļamerikas virspusē.

59:4.16Pirms 230 000 000 gadu jūras turpināja atkāpties. Liela daļa Ziemeļamerikas bija virs ūdens, un liela vulkāniskā aktivitāte notika Sentlorensa reģionā. Monreālas Karaliskais kalns (Mount Royal) ir viena no šo vulkānu erodētajiem kakliem. Visas šīs epochas nogulumi ir labi redzami Ziemeļamerikas Apalaču kalnos, kur Saskvehanas upe ir izgrauzusi ieleju, atsedzot šos secīgos slāņus, kas sasniedza vairāk nekā 13 000 pēdu biezumu.

59:4.17Kontinentu pacelšanās turpinājās, un atmosfēra bagātinājās ar skābekli. Zemi klāja plaši simts pēdu augstu paparžu meži un īpatnēji tā laika koki, klusi meži; nebija dzirdama ne skaņa, pat ne lapu šalkoņa, jo šādiem kokiem nebija lapu.

59:4.18Un tā tuvojās noslēgumam viens no garākajiem jūras dzīvības evolūcijas periodiem, zivju laikmets. Šis pasaules vēstures periods ilga gandrīz piecdesmit miljonus gadu; jūsu pētniekiem tas ir kļuvis pazīstams kā Devons.

59:5.2Pirms 220 000 000 gadu daudzas kontinentālās sauszemes teritorijas, ieskaitot lielāko daļu Ziemeļamerikas, bija virs ūdens. Sauszemi klāja lekna veģetācija; šis patiešām bija paparžu laikmets. Oglekļa dioksīds joprojām bija atmosfērā, bet arvien mazākā mērā.

59:5.3Neilgi pēc tam Ziemeļamerikas centrālā daļa tika appludināta, izveidojot divas lielas iekšējās jūras. Gan Atlantijas, gan Klusā okeāna piekrastes augstienes atradās tieši aiz tagadējām krasta līnijām. Šīs divas jūras drīz vien apvienojās, sajaucot savas atšķirīgās dzīvības formas, un šo jūras faunu apvienošanās iezīmēja strauja un pasaules mēroga jūras dzīvības pagrimuma sākumu un sekojošā sauszemes dzīvības perioda sākumu.

59:5.4Pirms 210 000 000 gadu siltūdens arktiskās jūras klāja lielāko daļu Ziemeļamerikas un Eiropas. Dienvidu polārie ūdeņi appludināja Dienvidameriku un Austrāliju, kamēr gan Āfrika, gan Āzija bija stipri paceltas.

59:5.5Kad jūras bija savā augstākajā punktā, pēkšņi notika jauna evolucionāra attīstība. Pēkšņi parādījās pirmie sauszemes dzīvnieki. Bija daudzas šo dzīvnieku sugas, kas spēja dzīvot uz sauszemes vai ūdenī. Šie gaisu elpojošie abinieki attīstījās no posmkājiem, kuru peldpūšļi bija pārtapuši par plaušām.

59:5.6No sāļajiem jūras ūdeņiem uz sauszemes izrāpās gliemeži, skorpioni un vardes. Mūsdienās vardes joprojām dēj olas ūdenī, un to mazuļi vispirms pastāv kā mazas zivtiņas, kurkuļi. Šo periodu varētu pamatoti saukt par varžu laikmetu.

59:5.7Ļoti drīz pēc tam parādījās pirmie kukaiņi un kopā ar zirnekļiem, skorpioniem, prusakiem, circeņiem un siseņiem drīz pārklāja pasaules kontinentus. Spāres bija trīsdesmit collas platas. Attīstījās tūkstotis prusaku sugu, un daži izauga līdz četrām collām gari.

59:5.8Divas adatādaiņu grupas kļuva īpaši labi attīstītas, un tās patiesībā ir šīs epochas vadošās fosilijas. Arī lielās haizivis, kas barojās ar čaulgliemjiem, bija augsti attīstītas, un vairāk nekā piecus miljonus gadu tās dominēja okeānos. Klimats joprojām bija maigs un vienmērīgs; jūras dzīvība maz mainījās. Attīstījās saldūdens zivis, un trilobīti tuvojās izmiršanai. Koraļļu bija maz, un lielu daļu kaļķakmens veidoja krinoīdi. Šajā epochā tika noguldīti smalkākie būvniecības kaļķakmeņi.

59:5.9Daudzu iekšējo jūru ūdeņi bija tik ļoti piesātināti ar kaļķi un citiem minerāliem, ka tas lielā mērā traucēja daudzu jūras sugu progresam un attīstībai. Galu galā jūras attīrījās plašu akmens nogulumu rezultātā, kas dažviet saturēja cinku un svinu.

59:5.10Šī agrīnā Karbona laikmeta nogulumi ir no 500 līdz 2000 pēdu biezumā, sastāvot no smilšakmens, slānekļa un kaļķakmens. Vecākie slāņi sniedz gan sauszemes, gan jūras dzīvnieku un augu fosilijas, kā arī daudz grants un baseinu nogulumu. Šajos vecākajos slāņos ir maz iegūstamu ogļu. Šie nogulumi visā Eiropā ir ļoti līdzīgi tiem, kas noguldīti Ziemeļamerikā.

59:5.11Tuvojoties šīs epochas beigām, Ziemeļamerikas sauszeme sāka celties. Bija īss pārtraukums, un jūra atgriezās, lai pārklātu apmēram pusi no savām iepriekšējām gultnēm. Tā bija īsa applūšana, un lielākā daļa sauszemes drīz vien bija krietni virs ūdens. Dienvidamerika joprojām bija savienota ar Eiropu caur Āfriku.

59:5.12Šī epocha pieredzēja Vogēzu, Švarcvaldes un Urālu kalnu sākumu. Citu un vecāku kalnu paliekas ir atrodamas visā Lielbritānijā un Eiropā.

59:5.13Pirms 200 000 000 gadu sākās patiesi aktīvie Karbona perioda posmi. Divdesmit miljonus gadu pirms šī laika tika noguldīti agrākie ogļu krājumi, bet tagad notika plašākas ogļu veidošanās aktivitātes. Faktiskās ogļu nogulsnēšanās epochas ilgums bija nedaudz vairāk par divdesmit pieciem miljoniem gadu.

59:5.14Sauszeme periodiski cēlās un grima, jo mainījās jūras līmenis, ko izraisīja aktivitātes okeānu gultnēs. Šis garozas nemiers — sauszemes grimšana un celšanās — saistībā ar piekrastes purvu bagātīgo veģetāciju veicināja plašu ogļu atradņu veidošanos, kuru dēļ šis periods ir kļuvis pazīstams kā Karbons (Ogļu periods). Un klimats visā pasaulē joprojām bija maigs.

59:5.15Ogļu slāņi mijas ar slānekli, akmeni un konglomerātu. Šo ogļu slāņu biezums Amerikas Savienoto Valstu centrālajā un austrumu daļā svārstās no četrdesmit līdz piecdesmit pēdām. Bet daudzi no šiem nogulumiem tika aizskaloti vēlāku sauszemes pacelšanos laikā. Dažās Ziemeļamerikas un Eiropas daļās ogles saturošie slāņi ir 18 000 pēdu biezumā.

59:5.16Koku sakņu klātbūtne mālos, kas atrodas zem pašreizējiem ogļu slāņiem, pierāda, ka ogles veidojušās tieši tur, kur tās tagad atrodamas. Ogles ir ūdenī saglabājušās un spiediena pārveidotas pārbagātās veģetācijas paliekas, kas augušas šī tālā laikmeta purvos un purvu krastos. Ogļu slāņi bieži satur gan gāzi, gan naftu. Kūdras slāņi, pagātnes augu augšanas paliekas, tiktu pārvērsti par ogļu veidu, ja tiktu pakļauti pienācīgam spiedienam un karstumam. Antracīts ir bijis pakļauts lielākam spiedienam un karstumam nekā citas ogles.

59:5.17Ziemeļamerikā ogļu slāņu skaits dažādos nogulumos, kas norāda, cik reižu zeme grima un cēlās, svārstās no desmit Ilinoisā, divdesmit Pensilvānijā, trīsdesmit pieciem Alabamā līdz septiņdesmit pieciem Kanādā. Ogļu slāņos ir atrodamas gan saldūdens, gan sālsūdens fosilijas.

59:5.18Visā šajā epochā Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas kalni bija aktīvi, paceļoties gan Andiem, gan dienvidu senajiem Klinšu kalniem. Lielie Atlantijas un Klusā okeāna augstie piekrastes reģioni sāka grimt, galu galā kļūstot tik erodēti un applūduši, ka abu okeānu piekrastes līnijas atkāpās līdz aptuveni tagadējām pozīcijām. Šīs applūšanas nogulumi ir vidēji ap tūkstoš pēdām biezumā.

59:5.19Pirms 190 000 000 gadu notika Ziemeļamerikas Karbona jūras paplašināšanās rietumu virzienā pār tagadējo Klinšu kalnu reģionu ar izeju uz Kluso okeānu caur Kalifornijas ziemeļdaļu. Ogles turpināja nogulsnēties visā Amerikā un Eiropā, slāni pēc slāņa, piekrastes zemēm ceļoties un grimstot šajos jūras krasta svārstību laikmetos.

59:5.20Pirms 180 000 000 gadu noslēdzās Karbona periods, kura laikā ogles bija izveidojušās visā pasaulē — Eiropā, Indijā, Ķīnā, Ziemeļāfrikā un Amerikā. Ogļu veidošanās perioda beigās Ziemeļamerika uz austrumiem no Misisipi ielejas pacēlās, un lielākā daļa šīs daļas kopš tā laika ir palikusi virs jūras. Šis sauszemes pacelšanās periods iezīmē moderno Ziemeļamerikas kalnu sākumu gan Apalaču reģionos, gan rietumos. Vulkāni bija aktīvi Aļaskā un Kalifornijā, kā arī kalnu veidošanās reģionos Eiropā un Āzijā. Amerikas austrumdaļu un Eiropas rietumdaļu savienoja Grenlandes kontinents.

59:5.21Sauszemes pacelšanās sāka mainīt iepriekšējo laikmetu jūras klimatu un aizstāt to ar mazāk maigā un mainīgākā kontinentālā klimata aizsākumiem.

59:5.22Šo laiku augi bija sporaugi, un vējš spēja tos izplatīt tālu un plaši. Karbona koku stumbri parasti bija septiņas pēdas diametrā un bieži vien simts divdesmit piecas pēdas augsti. Mūsdienu papardes ir patiesas šo pagājušo laikmetu relikvijas.

59:5.23Kopumā šīs bija saldūdens organismu attīstības epochas; iepriekšējā jūras dzīvībā notika maz izmaiņu. Bet šī perioda svarīgākā iezīme bija pēkšņa varžu un to daudzo radinieku parādīšanās. Ogļu laikmeta dzīvības iezīmes bija papardes un vardes.

59:6.2Šis bija liela dzīvības noplicināšanas laikmets. Izmira tūkstošiem jūras sugu, un dzīvība uz sauszemes vēl bija tikko iedibināta. Šis bija bioloģisko pārbaudījumu laiks, laikmets, kad dzīvība gandrīz izzuda no zemes virsas un no okeānu dziļumiem. Tuvojoties garā jūras dzīvības laikmeta beigām, uz zemes bija vairāk nekā simts tūkstoši dzīvo būtņu sugu. Šī pārejas perioda beigās bija izdzīvojušas mazāk nekā pieci simti.

59:6.3Šī jaunā perioda īpatnības nebija tik ļoti saistītas ar zemes garozas atdzišanu vai ilgu vulkāniskās darbības neesamību, cik ar neparastu ikdienišķu un jau iepriekš pastāvošu ietekmju kombināciju — jūru ierobežošanu un milzīgu sauszemes masīvu pieaugošu pacelšanos. Agrāko laiku maigais jūras klimats izzuda, un strauji attīstījās skarbāks kontinentālais laika apstākļu tips.

59:6.4Pirms 170 000 000 gadu visā zemes virsmā notika lielas evolucionāras izmaiņas un pielāgošanās. Sauszeme cēlās visā pasaulē, kamēr okeānu gultnes grima. Parādījās izolētas kalnu grēdas. Ziemeļamerikas austrumu daļa bija augstu virs jūras; rietumi lēnām cēlās. Kontinentus klāja lieli un mazi sāls ezeri un daudzas iekšējās jūras, kuras ar okeāniem savienoja šauri jūras šaurumi. Šī pārejas perioda slāņu biezums svārstās no 1000 līdz 7000 pēdām.

59:6.5Šo sauszemes pacelšanos laikā zemes garoza plaši krokojās. Šis bija kontinentālās pacelšanās laiks, izņemot dažu sauszemes tiltu pazušanu, ieskaitot kontinentus, kas tik ilgi bija savienojuši Dienvidameriku ar Āfriku un Ziemeļameriku ar Eiropu.

59:6.6Pakāpeniski iekšzemes ezeri un jūras visā pasaulē izžuva. Sāka parādīties izolēti kalnu un reģionālie ledāji, īpaši Dienvidu puslodē, un daudzos reģionos šo vietējo ledus veidojumu ledāju nogulumus var atrast pat starp dažiem augšējiem un vēlākajiem ogļu nogulumiem. Parādījās divi jauni klimatiskie faktori — apledojums un sausums. Daudzi no zemes augstākajiem reģioniem bija kļuvuši sausi un neauglīgi.

59:6.7Šajos klimata pārmaiņu laikos lielas atšķirības radās arī sauszemes augos. Vispirms parādījās sēklaugi, un tie nodrošināja labāku barības bāzi vēlāk pieaugošajai sauszemes dzīvnieku dzīvībai. Kukaiņi piedzīvoja radikālas pārmaiņas. Attīstījās miera stadijas, lai apmierinātu prasības pēc apturētas dzīvības ziemas un sausuma laikā.

59:6.8Starp sauszemes dzīvniekiem vardes sasniedza savu kulmināciju iepriekšējā laikmetā un strauji samazinājās, bet tās izdzīvoja, jo spēja ilgi dzīvot pat izžūstošajās lāmās un dīķos šajos tālajos un ārkārtīgi grūtajos laikos. Šajā varžu norieta laikmetā Āfrikā notika pirmais solis vardes evolūcijā par rāpuli. Un, tā kā sauszemes masīvi joprojām bija savienoti, šī pirmsrāpuļu radība, gaisa elpotājs, izplatījās pa visu pasauli. Līdz šim laikam atmosfēra bija tik ļoti mainījusies, ka tā lieliski kalpoja dzīvnieku elpošanas uzturēšanai. Neilgi pēc šo pirmsrāpuļu varžu ierašanās Ziemeļamerika tika īslaicīgi izolēta, nogriezta no Eiropas, Āzijas un Dienvidamerikas.

59:6.9Pakāpeniska okeāna ūdeņu atdzišana lielā mērā veicināja okeāna dzīvības iznīcināšanu. Tā laika jūras dzīvnieki rada pagaidu patvērumu trīs labvēlīgās vietās: tagadējā Meksikas līča reģionā, Gangas līcī Indijā un Sicīlijas līcī Vidusjūras baseinā. Un tieši no šiem trim reģioniem jaunās jūras sugas, kas dzimušas grūtībās, vēlāk devās atjaunot jūras.

59:6.10Pirms 160 000 000 gadu sauszemi lielākoties klāja veģetācija, kas pielāgota sauszemes dzīvnieku dzīvības uzturēšanai, un atmosfēra bija kļuvusi ideāla dzīvnieku elpošanai. Tā beidzas jūras dzīvības ierobežošanas periods un tie bioloģisko grūtību pārbaudes laiki, kas iznīcināja visas dzīvības formas, izņemot tās, kurām bija izdzīvošanas vērtība un kuras tādēļ bija tiesīgas kalpot par priekštečiem straujāk attīstošajai un augstāk diferencētajai dzīvībai nākamajos planētas evolūcijas laikmetos.

59:6.11Šī bioloģisko pārbaudījumu perioda beigas, kas jūsu studentiem pazīstams kā Perms, iezīmē arī garā Paleozoja laikmeta beigas, kas aptver vienu ceturtdaļu planētas vēstures, divsimt piecdesmit miljonus gadu.

59:6.12Plaša okeāna dzīvības audzētava uz Urantijas ir izpildījusi savu mērķi. Garajos laikmetos, kad sauszeme nebija piemērota dzīvības uzturēšanai, pirms atmosfēra saturēja pietiekami daudz skābekļa, lai uzturētu augstākos sauszemes dzīvniekus, jūra bija māte un auklēja valstības agrīno dzīvību. Tagad jūras bioloģiskā nozīme pakāpeniski samazinās, jo uz sauszemes sāk atklāties otrais evolūcijas posms.

59:6.13[Sniedza Dzīvības Nesējs no Nebadona, viens no sākotnējā korpusa, kas tika norīkots uz Urantiju.]