Dokuments 56: VISPĀRĒJĀ VIENOTĪBADokuments 56
VISPĀRĒJĀ VIENOTĪBA

56:0.1DIEVS ir vienotība. Dievība ir vispārēji koordinēta. Visumu visums ir viens plašs, integrēts mehānisms, ko absolūti kontrolē viens bezgalīgs prāts. Vispārējās radīšanas fiziskās, intelektuālās un garīgās sfēras ir dievišķi savstarpēji saistītas. Pilnīgais un nepilnīgais ir patiesi savstarpēji saistīti, un tādēļ galīgā evolucionārā būtne var pacelties uz Paradīzi, paklausot Vispārējā Tēva norādījumam: „Esiet pilnīgi, tāpat kā Es esmu pilnīgs.”

56:0.2Dažādie radīšanas līmeņi ir visi vienoti Meistara Visuma Arhitektu plānos un pārvaldē. Laika un telpas mirstīgo ierobežotajiem prātiem visums var sagādāt daudzas problēmas un situācijas, kas acīmredzami demonstrē disharmoniju un norāda uz efektīvas koordinācijas trūkumu; bet tie no mums, kas spēj novērot plašākus vispārējo parādību apjomus un kas ir pieredzējušāki šajā mākslā atklāt pamata vienotību, kas ir radošās daudzveidības pamatā, un atklāt dievišķo vienotību, kas aptver visu šo daudzskaitlības funkcionēšanu, labāk uztver dievišķo un vienoto nolūku, kas izpaužas visās šajās daudzveidīgajās vispārējās radošās enerģijas izpausmēs.

56:1.0.16Jebkurš ieskats daļu attiecībās ar jebkuru doto veselumu prasa izpratnes tvērumu par visu daļu attiecībām ar šo veselumu; un visumā tas nozīmē radīto daļu attiecības ar Radošo Veselumu. Dievība tādējādi kļūst par transcendentālu, pat bezgalīgu, vispārēja un mūžīga sasnieguma mērķi.

56:1.2Nenosacītais Absolūts uztur fizisko visumu, kamēr Dievības Absolūtais motivē izsmalcināto visas materiālās realitātes pārkontroli; un abus Absolūtos funkcionāli vieno Vispārējais Absolūts. Šo materiālā visuma saskaņoto korelāciju vislabāk saprot visas personības – materiālās, moroncijas, absonītās vai garīgās –, novērojot visas patiesās materiālās realitātes gravitācijas reakciju uz gravitācijas centru zemākajā Paradīzē.

56:1.3Gravitācijas vienotība ir vispārēja un nemainīga; tīrās enerģijas reakcija ir tāpat vispārēja un neizbēgama. Tīrā enerģija (pirmatnējais spēks) un tīrais gars ir pilnībā pirmsreaģējoši uz gravitāciju. Šos pirmatnējos spēkus, kas piemīt Absolūtajiem, personīgi kontrolē Vispārējais Tēvs; tādēļ visa gravitācija centrējas tīrās enerģijas un tīrā gara Paradīzes Tēva personīgajā klātbūtnē un viņa supermateriālajā mājvietā.

56:1.4Tīrā enerģija ir visu relatīvo, negarīgo funkcionālo realitāšu priekštece, savukārt tīrais gars ir potenciāls dievišķai un vadošai visu pamata enerģijas sistēmu pārkontrolei. Un šīs realitātes, kas ir tik dažādas, kā tās izpaužas visā telpā un novērojamas laika kustībās, abas centrējas Paradīzes Tēva personā. Viņā tās ir viens – tām jābūt vienotām –, jo Dievs ir viens. Tēva personība ir absolūti vienota.

56:1.5Dieva Tēva bezgalīgajā dabā nekādi nevarētu pastāvēt realitātes dualitāte, piemēram, fiziskā un garīgā; bet, tiklīdz mēs novēršamies no Paradīzes Tēva personīgo vērtību bezgalīgajiem līmeņiem un absolūtās realitātes, mēs novērojam šo divu realitāšu pastāvēšanu un atzīstam, ka tās pilnībā reaģē uz viņa personīgo klātbūtni; viņā viss pastāv.

56:1.6Brīdī, kad jūs atkāpjaties no Paradīzes Tēva bezgalīgās personības neierobežotā koncepta, jums ir jāpieņem PRĀTS kā neizbēgama tehnika, lai vienotu arvien pieaugošo atšķirību starp šīm divām visuma izpausmēm, kas nāk no sākotnējās monotētiskās Radītāja personības, Pirmā Avota un Centra – ES ESMU.

56:2.2Prāts ir Bezgalīgā Gara funkcionālais apveltījums, tādēļ tas ir bezgalīgs potenciālā un vispārējs piešķīrumā. Vispārējā Tēva pirmatnējā doma eternalizējas duālā izpausmē: Paradīzes Salā un viņa Dievības līdzvērtīgajā, garīgajā un Mūžīgajā Dēlā. Šāda mūžīgās realitātes dualitāte padara prāta Dievu, Bezgalīgo Garu, neizbēgamu. Prāts ir neaizstājams saziņas kanāls starp garīgajām un materiālajām realitātēm. Materiālā evolucionārā būtne var izprast un saprast mītošo garu tikai ar prāta kalpošanu.

56:2.3Šis bezgalīgais un vispārējais prāts tiek kalpots laika un telpas visumos kā kosmiskais prāts; un, lai gan tas sniedzas no palīgspirta primitīvās kalpošanas līdz visuma galvenā vadītāja lieliskajam prātam, pat šis kosmiskais prāts ir adekvāti vienots Septiņu Meistara Garu pārraudzībā, kas savukārt ir koordinēti ar laika un telpas Augstāko Prātu un pilnīgi korelēti ar Bezgalīgā Gara visu aptverošo prātu.

56:3.2Paradīzes gara realitātes tāpat ir vienas, bet visās laika un telpas situācijās un attiecībās šis vienotais gars tiek atklāts duālās parādībās – Mūžīgā Dēla gara personībās un emanācijās un Bezgalīgā Gara un saistīto radījumu gara personībās un ietekmēs; un ir vēl trešā – tīra gara fragmentācijas – Tēva piešķirtie Domu Saskaņotāji un citas gara būtnes, kas ir pirms-personīgas.

56:3.3Neatkarīgi no tā, kādā visuma darbības līmenī jūs sastopaties ar garīgām parādībām vai kontaktu ar gara būtnēm, jūs varat zināt, ka tās visas ir atvasinātas no Dieva, kurš ir gars, ar Gara Dēla un Bezgalīgā Prāta Gara kalpošanu. Un šis tālu izplatītais gars funkcionē kā parādība evolucionārajās laika pasaulēs, kā tas tiek vadīts no vietējo visumu galvenajām mītnēm. No šīm Radītāju Dēlu galvaspilsētām nāk Svētais Gars un Patiesības Gars, kopā ar palīgprāta gariem, uz zemākajiem un evolucionējošajiem materiālo prātu līmeņiem.

56:3.4Kamēr prāts ir vairāk vienots Meistara Garu līmenī saistībā ar Augstāko Būtni un kā kosmiskais prāts pakļautībā Absolūtajam Prātam, gara kalpošana evolucionējošajām pasaulēm ir tiešāk vienota personībās, kas dzīvo vietējo visumu galvenajās mītnēs, un prezidējošo Dievišķo Kalpoņu personās, kuras savukārt ir gandrīz pilnīgi korelētas ar Mūžīgā Dēla Paradīzes gravitācijas aploku, kur notiek visu laika un telpas gara izpausmju galīgā vienošanās.

56:3.5Pilnveidotas būtnes eksistenci var sasniegt, uzturēt un eternalizēt, saplūstot pašapzinošam prātam ar kādas no Paradīzes Trīsvienības personu pirms-Trīsvienības gara apveltījuma fragmentu. Mirstīgais prāts ir Mūžīgā Dēla un Bezgalīgā Gara Dēlu un Meitu radījums un, saplūstot ar Domu Saskaņotāju no Tēva, piedalās evolucionāro valstību trīskāršajā gara apveltījumā. Bet šīs trīs gara izpausmes kļūst pilnīgi vienotas noslēdzējos, tāpat kā tās mūžībā bija vienotas Vispārējā ES ESMU, pirms viņš kļuva par Mūžīgā Dēla un Bezgalīgā Gara Vispārējo Tēvu.

56:3.6Garam vienmēr un galu galā jākļūst trīskāršam izpausmē un Trīsvienībā vienotam galīgajā realizācijā. Gars rodas no viena avota caur trīskāršu izpausmi; un galīgumā tam ir jāsasniedz un tas sasniedz savu pilnīgo realizāciju tajā dievišķajā vienotībā, kas tiek piedzīvota, atrodot Dievu – vienotību ar dievišķību – mūžībā, un ar Tēva vispārējās domas mūžīgā vārda bezgalīgās izpausmes kosmiskā prāta kalpošanas starpniecību.

56:4.2Personība pēc būtības tiecas vienot visas sastāvdaļu realitātes. Pirmā Avota un Centra, Vispārējā Tēva, bezgalīgā personība vieno visus septiņus Bezgalības Absolūtus; un mirstīgā cilvēka personībai, kas ir ekskluzīvs un tiešs Vispārējā Tēva piešķīrums, tāpat piemīt potenciāls vienot mirstīgās būtnes sastāvdaļas. Šāda visu būtņu personības vienojošā radošā spēja ir tās augstā un ekskluzīvā avota dzimšanas zīme un vēl vairāk liecina par tās nepārtraukto kontaktu ar šo pašu avotu caur personības aploku, ar kura palīdzību būtnes personība uztur tiešu un uzturošu kontaktu ar visu personību Tēvu Paradīzē.

56:4.3Neskatoties uz to, ka Dievs izpaužas no Septiņkārtīgā valdījumiem caur augstāko stāvokli un ultimālo stāvokli līdz Dievam Absolūtam, personības aploks, kas centrējas Paradīzē un Dieva Tēva personā, nodrošina pilnīgu un nevainojamu visu šo dažādo dievišķās personības izpausmju vienotību, ciktāl tas attiecas uz visām būtņu personībām visos saprātīgas eksistences līmeņos un visās pilnīgajās, pilnveidotajās un pilnveidojošajās visuma valstībās.

56:4.4Lai gan Dievs visumos ir un tajos ir viss, ko mēs esam attēlojuši, tomēr jums un visām citām Dievu zinošām būtnēm viņš ir viens, jūsu Tēvs un viņu Tēvs. Personībai Dievs nevar būt daudzskaitlīgs. Dievs ir Tēvs katrai savai radītajai būtnei, un burtiski nav iespējams, ka kādam bērnam būtu vairāk nekā viens tēvs.

56:4.5Filozofiski, kosmiski un attiecībā uz atšķirīgiem izpausmes līmeņiem un vietām jūs varat un jums noteikti ir jāizprot daudzskaitlīgu Dievību funkcionēšana un jāpieņem daudzskaitlīgu Trīsvienību pastāvēšana; bet katras pielūdzošās personības personīgā kontakta pielūgsmes pieredzē visā meistara visumā Dievs ir viens; un šī vienotā un personīgā Dievība ir mūsu Paradīzes vecāks, Dievs Tēvs, visu personību piešķīrējs, saglabātājs un Tēvs, sākot no mirstīgā cilvēka apdzīvotajās pasaulēs līdz Mūžīgajam Dēlam centrālajā Gaismas Salā.

56:5.2No sākotnējā Paradīzes-Havonas eksistenciālās realitātes līmeņa ir diferencējušies divi subabsolūti līmeņi, un tajos Tēvs, Dēls un Gars ir iesaistījušies daudzu personīgu līdzgaitnieku un padoto radīšanā. Un, lai gan šajā sakarā nav lietderīgi uzsākt absonītās dievības vienotības apsvēršanu transcendentālos ultimālā stāvokļa līmeņos, ir iespējams aplūkot dažas iezīmes dažādu Dievības personalizāciju vienojošajai funkcijai, kurās dievišķība funkcionāli izpaužas dažādiem radīšanas sektoriem un dažādām saprātīgu būtņu kārtām.

56:5.3Pašreizējā dievišķības funkcionēšana supervisumos aktīvi izpaužas Augstāko Radītāju darbībā – vietējo visumu Radītāju Dēlu un Garu, supervisumu Dienu Senču un Paradīzes Septiņu Meistara Garu darbībā. Šīs būtnes veido pirmos trīs Dieva Septiņkārtīgā līmeņus, kas ved iekšup uz Vispārējo Tēvu, un viss šis Dieva Septiņkārtīgā valdījums koordinējas pirmajā pieredzes dievības līmenī evolucionējošajā Augstākajā Būtnē.

56:5.4Paradīzē un centrālajā visumā Dievības vienotība ir eksistences fakts. Visos evolucionējošajos laika un telpas visumos Dievības vienotība ir sasniegums.

56:6.2Augstākās Būtnes personības realitātes nāk no Paradīzes Dievībām un ārējā Havonas aploka izmēģinājuma pasaulē vienojas ar Visvarenā Augstākā varas prerogatīvām, kas nāk no lielā visuma Radītāju dievišķībām. Dievs Augstākais kā persona pastāvēja Havonā pirms septiņu supervisumu radīšanas, bet viņš funkcionēja tikai garīgos līmeņos. Augstākā stāvokļa Visvarenās varas evolūcija, ko veica dažādas dievišķības sintēzes evolucionējošajos visumos, rezultējās jaunā Dievības varas klātbūtnē, kas koordinējās ar Augstākā garīgo personu Havonā ar Augstākā Prāta starpniecību, kurš vienlaikus pārtapa no potenciāla, kas mīt Bezgalīgā Gara bezgalīgajā prātā, par Augstākās Būtnes aktīvo funkcionālo prātu.

56:6.3Septiņu supervisumu evolucionāro pasauļu materiāli domājošās būtnes var saprast Dievības vienotību tikai tiktāl, ciktāl tā evolucionē šajā Augstākās Būtnes varas-personības sintēzē. Nevienā eksistences līmenī Dievs nevar pārsniegt to būtņu konceptuālo spēju, kuras dzīvo šādā līmenī. Mirstīgajam cilvēkam, atzīstot patiesību, novērtējot skaistumu un pielūdzot labestību, ir jāattīsta mīlestības Dieva atzīšana un tad jāprogresē pa augšupejošiem dievības līmeņiem līdz Augstākā izpratnei. Dievību, kas tādējādi aptverta kā varā vienota, pēc tam var personalizēt garā būtnes izpratnei un sasniegšanai.

56:6.4Lai gan augšupejošie mirstīgie sasniedz Visvarenā varas izpratni supervisumu galvaspilsētās un Augstākā personības izpratni ārējos Havonas aplokos, viņi faktiski neatrod Augstāko Būtni tā, kā viņiem ir lemts atrast Paradīzes Dievības. Pat noslēdzēji, sestās pakāpes gari, nav atraduši Augstāko Būtni, un diezin vai atradīs, kamēr nebūs sasnieguši septītās pakāpes gara statusu un kamēr Augstākais nebūs kļuvis faktiski funkcionāls nākotnes ārējo visumu darbībās.

56:6.5Bet, kad augšupcēlāji atrod Vispārējo Tēvu kā Dieva Septiņkārtīgā septīto līmeni, viņi ir sasnieguši Pirmās Personas personību visos dievības līmeņos personīgās attiecībās ar visuma būtnēm.

56:7.2Tā kā vietējā visuma sastāvdaļas pakāpeniski tiek nostiprinātas gaismā un dzīvībā, Dievs Septiņkārtīgais tiek arvien vairāk atklāts. Laika un telpas evolūcija sākas uz planētas ar pirmo Dieva Septiņkārtīgā izpausmi – Radītāja Dēla-Radošā Gara asociāciju – kontrolē. Līdz ar sistēmas nostiprināšanos gaismā šī Dēla-Gara saikne sasniedz funkcijas pilnību; un, kad vesels zvaigznājs ir šādi nostiprināts, Dieva Septiņkārtīgā otrā fāze kļūst aktīvāka visā šajā valstībā. Vietējā visuma pabeigto administratīvo evolūciju pavada jaunas un tiešākas supervisuma Meistara Garu kalpošanas; un šajā brīdī sākas arī tā arvien paplašinātā Dieva Augstākā atklāsme un realizācija, kas kulminē augšupcēlāja izpratnē par Augstāko Būtni, ejot caur sestā Havonas aploka pasaulēm.

56:7.3Vispārējais Tēvs, Mūžīgais Dēls un Bezgalīgais Gars ir eksistenciālas dievības izpausmes saprātīgām būtnēm un tādēļ netiek līdzīgi paplašināti personības attiecībās ar visas radīšanas prāta un gara būtnēm.

56:7.4Jāatzīmē, ka augšupejošie mirstīgie var piedzīvot secīgu Dievības līmeņu bezpersonisku klātbūtni ilgi pirms tam, kad viņi kļūst pietiekami garīgi un adekvāti izglītoti, lai sasniegtu pieredzes personīgu atzīšanu un kontaktu ar šīm Dievībām kā personīgām būtnēm.

56:7.5Katru jaunu evolucionāru sasniegumu kādā radīšanas sektorā, kā arī katru jaunu dievišķības izpausmju iebrukumu telpā pavada vienlaicīga Dievības funkcionālās atklāsmes paplašināšanās tajā laikā pastāvošajās un iepriekš organizētajās visas radīšanas vienībās. Šis jaunais iebrukums visumu un to sastāvdaļu administratīvajā darbā ne vienmēr var šķist izpildīts precīzi saskaņā ar šeit izklāstīto tehniku, jo ir prakse izsūtīt administratoru priekšgrupas, lai sagatavotu ceļu nākamajiem un secīgajiem jaunas administratīvās pārkontroles laikmetiem. Pat Dievs Ultimālais paredz savu transcendentālo visumu pārkontroli vēlākajos vietējā visuma posmos, kas nostiprināts gaismā un dzīvībā.

56:7.6Ir fakts, ka, tā kā laika un telpas radījumi tiek pakāpeniski nostiprināti evolucionārā statusā, tiek novērota jauna un pilnīgāka Dieva Augstākā funkcionēšana vienlaikus ar atbilstošu pirmo trīs Dieva Septiņkārtīgā izpausmju atkāpšanos. Ja un kad lielais visums kļūs nostiprināts gaismā un dzīvībā, kāda tad būs Dieva Septiņkārtīgā Radītāja-Radošo izpausmju nākotnes funkcija, ja Dievs Augstākais pārņems tiešu kontroli pār šiem laika un telpas radījumiem? Vai šie laika un telpas visumu organizētāji un celmlauži tiks atbrīvoti līdzīgām aktivitātēm ārējā telpā? Mēs nezinām, bet mēs daudz spekulējam par šiem un saistītiem jautājumiem.

56:7.7Tā kā pieredzes Dievības robežas tiek paplašinātas Nenosacītā Absolūta valdījumos, mēs paredzam Dieva Septiņkārtīgā aktivitāti šo nākotnes radījumu agrākajos evolucionārajos laikmetos. Mēs visi neesam vienisprātis par Dienu Senču un supervisumu Meistara Garu nākotnes statusu. Mēs arī nezinām, vai Augstākā Būtne tur funkcionēs tāpat kā septiņos supervisumos. Bet mēs visi minam, ka Mihailiem, Radītāju Dēliem, ir lemts funkcionēt šajos ārējos visumos. Daži uzskata, ka nākotnes laikmeti būs liecinieki kādai ciešākai savienības formai starp asociētajiem Radītāju Dēliem un Dievišķajām Kalponēm; ir pat iespējams, ka šāda radītāju savienība varētu rezultēties kādā jaunā asociēta radītāja identitātes izpausmē ar ultimālu dabu. Bet mēs patiesībā neko nezinām par šīm neatklātās nākotnes iespējām.

56:7.8Tomēr mēs zinām, ka laika un telpas visumos Dievs Septiņkārtīgais nodrošina progresīvu pieeju Vispārējam Tēvam un ka šī evolucionārā pieeja ir pieredzē vienota Dievā Augstākajā. Mēs varētu minēt, ka šādam plānam ir jāvalda ārējos visumos; no otras puses, jauno kārtu būtnes, kas kādreiz var apdzīvot šos visumus, varbūt spēs tuvoties Dievībai ultimālos līmeņos un ar absonītām tehnikām. Īsāk sakot, mums nav ne mazākās nojausmas, kāda dievības pieejas tehnika varētu kļūt operatīva nākotnes ārējās telpas visumos.

56:7.9Neskatoties uz to, mēs uzskatām, ka pilnveidotie supervisumi kaut kādā veidā kļūs par daļu no Paradīzes augšupcelšanās karjerām tām būtnēm, kuras var apdzīvot šos ārējos radījumus. Ir pilnīgi iespējams, ka tajā nākotnes laikmetā mēs būsim liecinieki ārējās telpas iemītniekiem, kas tuvojas Havonai caur septiņiem supervisumiem, kurus administrē Dievs Augstākais ar vai bez Septiņu Meistara Garu sadarbības.

56:8.2Augšupejošie noslēdzēji, kas dzimuši vietējos visumos, audzināti supervisumos un apmācīti centrālajā visumā, savās personīgajās pieredzēs aptver pilnu potenciālu izprast Dieva Septiņkārtīgā laika un telpas dievišķību, kas vienojas Augstākajā. Noslēdzēji secīgi kalpo citos supervisumos, nevis savas dzimšanas vietas, tādējādi uzslāņojot pieredzi uz pieredzes, līdz tiek aptverta iespējamās būtnes pieredzes septiņkārtīgās daudzveidības pilnība. Ar mītošo Saskaņotāju kalpošanu noslēdzēji spēj atrast Vispārējo Tēvu, bet tieši ar šīm pieredzes tehnikām šādi noslēdzēji patiešām iepazīst Augstāko Būtni, un viņi ir nolemti šīs Augstākās Dievības kalpošanai un atklāsmei nākotnes ārējās telpas visumos un tajos.

56:8.3Ņemiet vērā, visu, ko Dievs Tēvs un viņa Paradīzes Dēli dara mūsu labā, mēs savukārt un garā varam darīt topošās Augstākās Būtnes labā un tajā. Mīlestības, prieka un kalpošanas pieredze visumā ir abpusēja. Dievam Tēvam nav nepieciešams, lai viņa dēli atdotu viņam visu, ko viņš tiem piešķir, bet viņi savukārt visu to piešķir (vai var piešķirt) saviem biedriem un evolucionējošajai Augstākajai Būtnei.

56:8.4Visas radīšanas parādības atspoguļo iepriekšējas radītāja-gara darbības. Jēzus teica, un tas ir burtiski paties, „Dēls dara tikai tās lietas, ko viņš redz Tēvu darām.” Ar laiku jūs, mirstīgie, varat sākt Augstākā atklāsmi saviem biedriem un arvien vairāk varat palielināt šo atklāsmi, augšupejot uz Paradīzi. Mūžībā jums var tikt atļauts veikt pieaugošas šī evolucionāro būtņu Dieva atklāsmes augstākajos līmeņos – pat ultimālajos – kā septītās pakāpes noslēdzējiem.

56:9.2Meistara visuma galvenais filozofiskais priekšlikums ir šāds: Vai Absolūts (trīs Absolūti kā viens bezgalībā) pastāvēja pirms Trīsvienības? Un vai Absolūts ir Trīsvienības priekštecis? Vai Trīsvienība ir pirms Absolūta?

56:9.3Vai Nenosacītais Absolūts ir spēka klātbūtne, kas nav atkarīga no Trīsvienības? Vai Dievības Absolūtā klātbūtne apzīmē neierobežotu Trīsvienības funkciju? Un vai Vispārējais Absolūts ir Trīsvienības galīgā funkcija, pat Trīsvienību Trīsvienība?

56:9.4Pirmajā brīdī koncepts par Absolūtu kā visu lietu – pat Trīsvienības – priekšteci šķiet sniedzam pārejošu apmierinājumu konsekvences gandarījumā un filozofiskā vienotībā, bet jebkuru šādu secinājumu padara nederīgu Paradīzes Trīsvienības mūžības aktualitāte. Mums tiek mācīts, un mēs ticam, ka Vispārējais Tēvs un viņa Trīsvienības līdzgaitnieki ir mūžīgi savā dabā un eksistencē. Tādēļ ir tikai viens konsekvents filozofisks secinājums, un tas ir: Absolūts visiem visuma saprātiem ir Trīsvienības (Trīsvienību) bezpersoniska un koordinēta reakcija uz visām pamata un primārajām telpas situācijām, iekšvisuma un ārpusvisuma. Visām lielā visuma personības saprātiem Paradīzes Trīsvienība mūžīgi pastāv galīgumā, mūžībā, augstākajā stāvoklī un ultimālajā stāvoklī un visiem praktiskiem personīgās izpratnes un būtnes realizācijas mērķiem kā absolūta.

56:9.5Tā kā būtņu prāti var skatīt šo problēmu, tie tiek novesti pie galīgā postulāta par Vispārējo ES ESMU kā galveno cēloni un neierobežotu avotu gan Trīsvienībai, gan Absolūtam. Tādēļ, kad mēs alkstam pieņemt personīgu Absolūta konceptu, mēs atgriežamies pie savām idejām un ideāliem par Paradīzes Tēvu. Kad mēs vēlamies veicināt izpratni vai palielināt apziņu par šo citādi bezpersonisko Absolūtu, mēs atgriežamies pie fakta, ka Vispārējais Tēvs ir absolūtās personības eksistenciālais Tēvs; Mūžīgais Dēls ir Absolūtā Persona, lai gan ne, pieredzes nozīmē, Absolūtā personalizācija. Un tad mēs turpinām paredzēt pieredzes Trīsvienības kā kulmināciju Dievības Absolūtā pieredzes personalizācijā, vienlaikus izprotot Vispārējo Absolūtu kā tādu, kas veido visuma un ārpusvisuma parādības, kas ir vienotu un koordinētu Dievības asociāciju bezpersonisko aktivitāšu acīmredzama klātbūtne augstākajā stāvoklī, ultimālajā stāvoklī un bezgalībā – Trīsvienību Trīsvienība.

56:9.6Dievs Tēvs ir pamanāms visos līmeņos no galīgā līdz bezgalīgajam, un, lai gan viņa būtnes no Paradīzes līdz evolucionārajām pasaulēm viņu ir dažādi uztvērušas, tikai Mūžīgais Dēls un Bezgalīgais Gars pazīst viņu kā bezgalību.

56:9.7Garīgā personība ir absolūta tikai Paradīzē, un Absolūta koncepts ir neierobežots tikai bezgalībā. Dievības klātbūtne ir absolūta tikai Paradīzē, un Dieva atklāsmei vienmēr jābūt daļējai, relatīvai un progresīvai, līdz viņa vara kļūst pieredzē bezgalīga Nenosacītā Absolūta telpas potenciālā, kamēr viņa personības izpausme kļūst pieredzē bezgalīga Dievības Absolūtā acīmredzamajā klātbūtnē, un kamēr šie divi bezgalības potenciāli kļūst realitātē vienoti Vispārējā Absolūtā.

56:9.8Bet aiz subinfinitejiem līmeņiem trīs Absolūti ir viens, un tādējādi bezgalība tiek Dievības realizēta neatkarīgi no tā, vai kāda cita eksistences kārta jebkad pašrealizē bezgalības apziņu.

56:9.9Eksistenciāls statuss mūžībā nozīmē eksistenciālu bezgalības pašapziņu, pat ja var būt nepieciešama vēl viena mūžība, lai pieredzētu pašrealizāciju pieredzes potenciāliem, kas piemīt bezgalības mūžībai – mūžīgai bezgalībai.

56:9.10Un Dievs Tēvs ir personīgais avots visām Dievības un realitātes izpausmēm visām saprātīgajām būtnēm un gara būtnēm visā visumu visumā. Kā personības, tagad vai mūžīgās nākotnes secīgajās visuma pieredzēs, neatkarīgi no tā, vai jūs sasniegsiet Dieva Septiņkārtīgā sasniegšanu, sapratīsiet Dievu Augstāko, atradīsiet Dievu Ultimālo vai mēģināsiet aptvert Dieva Absolūtā konceptu, jūs atklāsiet savam mūžīgajam gandarījumam, ka katra piedzīvojuma noslēgumā jūs esat jaunos pieredzes līmeņos no jauna atklājuši mūžīgo Dievu – visu visuma personību Paradīzes Tēvu.

56:9.11Vispārējais Tēvs ir vispārējās vienotības izskaidrojums, kā tas ir augstākā mērā, pat ultimāli, jārealizē post-ultimālajā absolūto vērtību un nozīmju vienotībā – neierobežotā Realitātē.

56:9.12Meistara Spēka Organizētāji dodas telpā un mobilizē tās enerģijas, lai tās kļūtu gravitācijas reaģējošas uz Vispārējā Tēva Paradīzes pievilkmi; un pēc tam nāk Radītāju Dēli, kas organizē šos gravitācijai reaģējošos spēkus apdzīvotos visumos un tajos attīsta saprātīgas būtnes, kas saņem sevī Paradīzes Tēva garu un pēc tam paceļas pie Tēva, lai kļūtu līdzīgas viņam visos iespējamos dievišķības atribūtos.

56:9.13Paradīzes radošo spēku nepārtrauktais un paplašinošais gājiens cauri telpai šķiet paredzam arvien paplašināmo Vispārējā Tēva gravitācijas tvēriena valdījumu un dažādu tipu saprātīgu būtņu nebeidzamo vairošanos, kuras spēj mīlēt Dievu un būt viņa mīlētas, un kuras, tādējādi kļūstot Dievu zinošas, var izvēlēties būt līdzīgas viņam, var izvēlēties sasniegt Paradīzi un atrast Dievu.

56:9.14Visumu visums ir pilnībā vienots. Dievs ir viens varā un personībā. Pastāv visu enerģijas līmeņu un visu personības fāžu koordinācija. Filozofiski un pieredzē, konceptā un realitātē, visas lietas un būtnes centrējas Paradīzes Tēvā. Dievs ir viss un visā, un nekādas lietas vai būtnes nepastāv bez viņa.

56:10.2Visā šajā krāšņajā laikmetā arvien progresējošo mirstīgo galvenais mērķis ir meklēt labāku izpratni un pilnīgāku Dievības saprotamo elementu – patiesības, skaistuma un labestības – realizāciju. Tas atspoguļo cilvēka centienus saskatīt Dievu prātā, matērijā un garā. Un, kad mirstīgais turpina šo meklējumu, viņš atklāj, ka arvien vairāk tiek absorbēts filozofijas, kosmoloģijas un dievišķības pieredzes studijās.

56:10.3Filozofiju jūs nedaudz aptverat, un dievišķību jūs saprotat pielūgsmē, sociālajā kalpošanā un personīgā garīgā pieredzē, bet skaistuma – kosmoloģijas – meklējumus jūs pārāk bieži ierobežojat ar cilvēka rupjo māksliniecisko centienu izpēti. Skaistums, māksla, lielā mērā ir kontrastu vienošanas jautājums. Daudzveidība ir būtiska skaistuma konceptam. Augstākais skaistums, galīgās mākslas virsotne, ir Radītāja un radītās būtnes kosmisko galējību plašās vienotības drāma. Cilvēks atrod Dievu un Dievs atrod cilvēku – būtne kļūst pilnīga, tāpat kā Radītājs – tas ir pārpasaulīgais sasniegums visaugstākajā skaistumā, kosmiskās mākslas virsotnes sasniegšana.

56:10.4Tādēļ materiālisms, ateisms, ir neglītuma maksimizācija, skaistā galīgās antitēzes kulminācija. Augstākais skaistums slēpjas to variāciju vienotības panorāmā, kuras dzimušas no iepriekš pastāvošas harmoniskas realitātes.

56:10.5Kosmoloģisko domu līmeņu sasniegšana ietver:

56:10.61. Zinātkāre. Izsalkums pēc harmonijas un slāpes pēc skaistuma. Neatlaidīgi mēģinājumi atklāt jaunus harmonisku kosmisko attiecību līmeņus.

56:10.72. Estētiskais novērtējums. Mīlestība pret skaisto un arvien pieaugošs visu radošo izpausmju mākslinieciskā pieskāriena novērtējums visos realitātes līmeņos.

56:10.83. Ētiskā jūtība. Caur patiesības realizāciju skaistuma novērtēšana ved pie mūžīgās piemērotības sajūtas tām lietām, kas skar dievišķās labestības atzīšanu Dievības attiecībās ar visām būtnēm; un tādējādi pat kosmoloģija ved uz dievišķās realitātes vērtību meklējumiem – uz Dieva apziņu.

56:10.9Pasaules, kas nostiprinātas gaismā un dzīvībā, ir tik pilnībā aizņemtas ar patiesības, skaistuma un labestības izpratni, jo šīs kvalitātes vērtības aptver Dievības atklāsmi laika un telpas valstībām. Mūžīgās patiesības nozīmes kopīgi uzrunā mirstīgā cilvēka intelektuālo un garīgo dabu. Vispārējais skaistums aptver kosmiskās radīšanas harmoniskās attiecības un ritmus; tas ir izteiktāk intelektuāls aicinājums un ved uz vienotu un sinhronu materiālā visuma izpratni. Dievišķā labestība atspoguļo bezgalīgu vērtību atklāsmi galīgajam prātam, lai tur tās tiktu uztvertas un paceltas līdz pašam cilvēka izpratnes garīgā līmeņa slieksnim.

56:10.10Patiesība ir zinātnes un filozofijas pamats, kas piedāvā reliģijas intelektuālo pamatu. Skaistums sponsorē mākslu, mūziku un jēgpilnus visas cilvēka pieredzes ritmus. Labestība aptver ētikas, morāles un reliģijas izjūtu – pieredzes pilnības izsalkumu.

56:10.11Skaistuma esamība norāda uz novērtējoša būtnes prāta klātbūtni tikpat droši, kā progresīvās evolūcijas fakts norāda uz Augstākā Prāta dominēšanu. Skaistums ir fenomenālās realitātes tālu izplatītās daudzveidības harmoniskās laika un telpas sintēzes intelektuāla atzīšana, kas viss nāk no iepriekš pastāvošas un mūžīgas vienotības.

56:10.12Labestība ir dažādu dievišķās pilnības līmeņu relatīvo vērtību mentāla atzīšana. Labestības atzīšana nozīmē morāla statusa prātu, personīgu prātu ar spēju atšķirt labo no ļaunā. Bet labestības, diženuma, piemitība ir patiesas dievišķības sasnieguma mērs.

56:10.13Patiesu attiecību atzīšana nozīmē prātu, kas spējīgs atšķirt patiesību no maldiem. Patiesības Gara piešķīrums, kas mājo Urantijas cilvēku prātos, ir nekļūdīgi atsaucīgs patiesībai – visu lietu un visu būtņu dzīvā gara attiecībām, kā tās ir koordinētas mūžīgajā augšupcelšanā Dieva virzienā.

56:10.14Katrs katra elektrona, domas vai gara impulss ir darbojoša vienība visā visumā. Tikai grēks ir izolēts un ļaunums ir gravitācijai pretojošs mentālajos un garīgajos līmeņos. Visums ir veselums; neviena lieta vai būtne nepastāv vai nedzīvo izolācijā. Pašrealizācija ir potenciāli ļauna, ja tā ir antisociāla. Tas ir burtiski patiesi: „Neviens cilvēks nedzīvo pats sev.” Kosmiskā socializācija veido augstāko personības vienotības formu. Jēzus teica: „Tas, kurš grib būt lielākais starp jums, lai kļūst par visu kalpu.”

56:10.15Pat patiesība, skaistums un labestība – cilvēka intelektuālā pieeja prāta, matērijas un gara visumam – ir jāapvieno vienā vienotā dievišķa un augstākā ideāla konceptā. Tāpat kā mirstīgā personība vieno cilvēka pieredzi ar matēiju, prātu un garu, tāpat šis dievišķais un augstākais ideāls kļūst varā vienots Augstākajā stāvoklī un tad personalizēts kā tēvišķas mīlestības Dievs.

56:10.17Vispārējais skaistums ir Paradīzes Salas atspulga atzīšana materiālajā radīšanā, kamēr mūžīgā patiesība ir īpaša Paradīzes Dēlu kalpošana, kuri ne tikai piešķir sevi mirstīgajām rasēm, bet pat izlej savu Patiesības Garu pār visām tautām. Dievišķā labestība ir pilnīgāk parādīta Bezgalīgā Gara daudzveidīgo personību mīlošajā kalpošanā. Bet mīlestība, šo trīs īpašību kopsumma, ir cilvēka uztvere par Dievu kā viņa gara Tēvu.

56:10.18Fiziskā matērija ir absolūto Dievību Paradīzes enerģijas spīduma laika un telpas ēna. Patiesības nozīmes ir mirstīgā intelekta atbalsis uz Dievības mūžīgo vārdu – augstāko konceptu laika un telpas izpratne. Dievišķības labestības vērtības ir Vispārējā, Mūžīgā un Bezgalīgā gara personību žēlsirdīgās kalpošanas evolucionāro sfēru laika un telpas galīgajām būtnēm.

56:10.19Šīs jēgpilnās dievišķības realitātes vērtības ir sajauktas Tēva attiecībās ar katru personīgo būtni kā dievišķa mīlestība. Tās ir koordinētas Dēlā un viņa Dēlos kā dievišķa žēlsirdība. Tās izpauž savas īpašības caur Garu un viņa gara bērniem kā dievišķa kalpošana, mīlošas žēlsirdības attēlojums laika bērniem. Šīs trīs dievišķības galvenokārt izpauž Augstākā Būtne kā varas-personības sintēzi. Tās dažādi parāda Dievs Septiņkārtīgais septiņās atšķirīgās dievišķo nozīmju un vērtību asociācijās septiņos augšupejošos līmeņos.

56:10.20Galīgajam cilvēkam patiesība, skaistums un labestība aptver pilnīgu dievišķības realitātes atklāsmi. Kad šī mīlestības izpratne par Dievību atrod garīgu izpausmi Dievu zinošo mirstīgo dzīvēs, tiek doti dievišķības augļi: intelektuāls miers, sociālais progress, morāls gandarījums, garīgs prieks un kosmiskā gudrība. Attīstītie mirstīgie uz pasaules septītajā gaismas un dzīvības posmā ir iemācījušies, ka mīlestība ir vislielākā lieta visumā – un viņi zina, ka Dievs ir mīlestība.

56:10.21Mīlestība ir vēlme darīt labu citiem.

56:10.22[Pasniedzis Varenais Vēstnesis, kas viesojas Urantijā, pēc Nebadona Atklāsmes Korpusa lūguma un sadarbībā ar noteiktu Melhisedeku, Urantijas viceģentu Planētu Princi.]

56:10.23Šis dokuments par Vispārējo Vienotību ir divdesmit piektais no dažādu autoru prezentāciju sērijas, ko sponsorējusi Nebadona personību komisija divpadsmit locekļu sastāvā, rīkojoties pēc Mantutijas Melhisedeka norādījumiem. Mēs sacerējām šos stāstījumus un ietērpām tos angļu valodā, izmantojot mūsu priekšnieku atļautu tehniku, Urantijas laika 1934. gadā.