Dokuments 42: ENERĢIJA—PRĀTS UN MATĒRIJADokuments 42
ENERĢIJA—PRĀTS UN MATĒRIJA

42:0.1Visuma pamats ir materiāls tādā ziņā, ka enerģija ir visas esamības pamatā, un tīro enerģiju pārvalda Vispārējais Tēvs. Spēks, enerģija, ir tā viena lieta, kas pastāv kā mūžīgs piemineklis, demonstrējot un pierādot Vispārējā Absolūta esamību un klātbūtni. Šī milzīgā enerģijas straume, kas nāk no Paradīzes Klātbūtnēm, nekad nav zudusi, nekad nav mazinājusies; bezgalīgajā uzturēšanā nekad nav bijis pārrāvuma.

42:0.2Manipulācijas ar visuma enerģiju vienmēr notiek saskaņā ar Vispārējā Tēva personisko gribu un visgudrajiem rīkojumiem. Šo personisko kontroli pār manifestēto jaudu un cirkulējošo enerģiju pārveido Mūžīgā Dēla koordinētās darbības un lēmumi, kā arī Dēla un Tēva vienotie nodomi, ko izpilda Apvienotais Darbotājs. Šīs dievišķās būtnes rīkojas personiski un kā indivīdi; tās darbojas arī caur gandrīz neierobežota skaita padoto personām un spēkiem, no kuriem katrs dažādi pauž mūžīgo un dievišķo nodomu visumu visumā. Taču šīs funkcionālās un nosacītās dievišķās jaudas modifikācijas vai pārvērtības nekādā veidā nemazina patiesību apgalvojumam, ka viss spēks-enerģija ir pakļauts personiska Dieva, kas mīt visu lietu centrā, galīgajai pārvaldībai.

42:1.2Matērija—enerģija—jo tās ir tikai vienas un tās pašas kosmiskās realitātes dažādas izpausmes, kā visuma fenomens ir raksturīgs Vispārējam Tēvam. “Viņā pastāv viss.” Var šķist, ka matērija pauž sev piemītošu enerģiju un izrāda pašpietiekamus spēkus, bet gravitācijas līnijas, kas iesaistītas enerģijās, kuras saistītas ar visiem šiem fiziskajiem fenomeniem, nāk no Paradīzes un ir atkarīgas no tās. Ultimatonam, pirmajai izmērāmajai enerģijas formai, kodols ir Paradīze.

42:1.3Matērijā un universālajā telpā piemīt enerģijas forma, kas Urantijā nav zināma. Kad šis atklājums beidzot tiks izdarīts, tad fiziķi jutīs, ka ir atrisinājuši, vismaz gandrīz, matērijas noslēpumu. Un tā viņi būs pietuvojušies vienu soli tuvāk Radītājam; tā viņi būs apguvuši vēl vienu dievišķās tehnikas fāzi; bet viņi nekādā ziņā nebūs atraduši Dievu, nedz arī būs pierādījuši matērijas esamību vai dabas likumu darbību neatkarīgi no Paradīzes kosmiskās tehnikas un Vispārējā Tēva motivējošā nodoma.

42:1.4Pat pēc vēl lielāka progresa un turpmākiem atklājumiem, pēc tam, kad Urantija būs neizmērojami progresējusi salīdzinājumā ar pašreizējām zināšanām, pat ja jūs iegūtu kontroli pār matērijas elektrisko vienību enerģijas apritēm tādā mērā, ka mainītu to fiziskās izpausmes — pat pēc visa šāda iespējamā progresa, zinātnieki uz visiem laikiem būs nespējīgi radīt vienu matērijas atomu vai aizsākt vienu enerģijas zibsni, vai jebkad pievienot matērijai to, ko mēs saucam par dzīvību.

42:1.5Enerģijas radīšana un dzīvības piešķiršana ir Vispārējā Tēva un viņa partneru Radītāju personību prerogatīvas. Enerģijas un dzīvības upe ir nepārtraukta izplūde no Dievībām, universālā un vienotā Paradīzes spēka straume, kas plūst uz visu telpu. Šī dievišķā enerģija caurstrāvo visu radīto. Spēka Organizētāji aizsāk tās izmaiņas un ievieš tās telpas spēka modifikācijas, kas rezultējas enerģijā; Jaudas Virzītāji pārvērš enerģiju matērijā; tā rodas materiālās pasaules. Dzīvības Nesēji nedzīvā matērijā aizsāk tos procesus, kurus mēs saucam par dzīvību, materiālo dzīvību. Moroncijas Jaudas Pārraugi līdzīgi darbojas visās pārejas valstībās starp materiālo un garīgo pasauli. Augstākie gara Radītāji aizsāk līdzīgus procesus dievišķās enerģijas formās, un rodas augstākas inteliģentas dzīvības gara formas.

42:1.6Enerģija nāk no Paradīzes, veidota pēc dievišķās kārtības. Enerģija — tīra enerģija — līdzinās dievišķās organizācijas dabai; tā ir veidota pēc līdzības ar trim Dieviem, kas ietverti vienā, kā tie darbojas visumu visuma galvenajā mītnē. Un viss spēks cirkulē Paradīzē, nāk no Paradīzes Klātbūtnēm un atgriežas tur, un būtībā ir neizraisītā Cēloņa — Vispārējā Tēva — izpausme; un bez Tēva nepastāvētu nekas, kas pastāv.

42:1.7Spēks, kas atvasināts no pašpastāvošas Dievības, pats par sevi ir vienmēr pastāvošs. Spēks-enerģija ir nezūdošs, neiznīcināms; šīs Bezgalīgā izpausmes var būt pakļautas neierobežotai pārvērtībai, bezgalīgai transformācijai un mūžīgai metamorfozei; bet nekādā ziņā vai pakāpē, pat ne visniecīgākajā iedomājamā mērā, tās nevarētu ciest vai jebkad cietīs iznīcību. Bet enerģija, lai arī nāk no Bezgalīgā, neizpaužas bezgalīgi; pašlaik iecerētajam meistara visumam ir ārējās robežas.

42:1.8Enerģija ir mūžīga, bet ne bezgalīga; tā vienmēr atsaucas visaptverošajam Bezgalības tvērienam. Mūžīgi spēks un enerģija turpinās; izgājuši no Paradīzes, tiem jāatgriežas tur, pat ja būtu nepieciešami laikmeti pēc laikmetiem, lai pabeigtu noteikto aploci. Tam, kas cēlies no Paradīzes Dievības, var būt tikai Paradīzes galamērķis vai Dievības liktenis.

42:1.9Un tas viss apstiprina mūsu ticību apļveida, nedaudz ierobežotam, bet sakārtotam un tālejošam visumu visumam. Ja tā nebūtu patiesība, tad agrāk vai vēlāk kādā brīdī parādītos enerģijas izsīkuma pazīmes. Visi likumi, organizācijas, administrācija un visuma pētnieku liecības — viss norāda uz bezgalīga Dieva, bet pagaidām galīga visuma, bezgalīgas esamības apļveida aprites esamību, kas ir gandrīz neierobežota, bet tomēr galīga pretstatā bezgalībai.

42:2.2Tomēr es centīšos mazināt konceptuālo neskaidrību, iesakot pieņemt šādu klasifikāciju kosmiskajam spēkam, izvērstajai enerģijai un visuma jaudai — fiziskajai enerģijai:

42:2.31. Telpas potence. Tā ir Nenosacītā Absolūta neapšaubāmā brīvās telpas klātbūtne. Šī koncepta paplašinājums apzīmē universālo spēka-telpas potenciālu, kas piemīt Nenosacītā Absolūta funkcionālajai totalitātei, kamēr šī koncepta intensija nozīmē kosmiskās realitātes — visumu — totalitāti, kas mūžības gaitā emanēja no nekad nesākušās, nekad nebeidzošās, nekad nekustošās, nekad nemainīgās Paradīzes Salas.

42:2.4Fenomeni, kas raksturīgi Paradīzes apakšējai pusei, iespējams, ietver trīs absolūtā spēka klātbūtnes un veiktspējas zonas: Nenosacītā Absolūta atbalsta zonu, pašas Paradīzes Salas zonu un starpzonu ar noteiktām neidentificētām līdzsvarojošām un kompensējošām aģentūrām vai funkcijām. Šīs trīs koncentriskās zonas ir kosmiskās realitātes Paradīzes cikla centrs.

42:2.5Telpas potence ir pirmsrealitāte; tā ir Nenosacītā Absolūta domēns un atsaucas tikai Vispārējā Tēva personiskajam tvērienam, neskatoties uz to, ka to acīmredzami var modificēt Pirmējo Meistara Spēka Organizētāju klātbūtne.

42:2.6Uversā telpas potenci sauc par ABSOLŪTU.

42:2.72. Pirmējais spēks. Tas pārstāv pirmo pamatizmaiņu telpas potencē un var būt viena no Nenosacītā Absolūta apakšējās Paradīzes funkcijām. Mēs zinām, ka telpas klātbūtne, kas iziet no apakšējās Paradīzes, ir kaut kādā veidā modificēta salīdzinājumā ar to, kas ienāk. Bet neatkarīgi no jebkādām šādām iespējamām attiecībām, atklāti atzītā telpas potences pārvēršanās par pirmējo spēku ir dzīvo Paradīzes Spēka Organizētāju sprieguma klātbūtnes primārā diferencējošā funkcija.

42:2.8Pasīvais un potenciālais spēks kļūst aktīvs un pirmējs, reaģējot uz pretestību, ko nodrošina Pirmējo Radīto Meistara Spēka Organizētāju telpas klātbūtne. Spēks tagad izkļūst no Nenosacītā Absolūta ekskluzīvā domēna uz vairāku reakciju valstībām — reakciju uz noteiktām sākotnējām kustībām, ko aizsācis Darbības Dievs, un pēc tam uz noteiktām kompensējošām kustībām, kas nāk no Vispārējā Absolūta. Pirmējais spēks, šķiet, ir reaktīvs pret transcendentālo cēloņsakarību proporcionāli absolūtumam.

42:2.9Pirmējo spēku dažreiz sauc par tīro enerģiju; Uversā mēs to dēvējam par SEGREGATU.

42:2.103. Izvērstās enerģijas. Pirmējo spēka organizētāju pasīvā klātbūtne ir pietiekama, lai pārvērstu telpas potenci par pirmējo spēku, un tieši uz šāda aktivizēta telpas lauka šie paši spēka organizētāji sāk savas sākotnējās un aktīvās darbības. Pirmējam spēkam ir lemts iziet cauri divām atšķirīgām pārvērtību fāzēm enerģijas izpausmes valstībās, pirms tas parādās kā visuma jauda. Šie divi izvēršanās enerģijas līmeņi ir:

42:2.11a. Varenā enerģija. Tā ir spēcīgi virzīta, masveidā kustināta, vareni nospriegota un spēcīgi reaģējoša enerģija — gigantiskas enerģijas sistēmas, ko iedarbina pirmējo spēka organizētāju darbības. Šī primārā jeb varenā enerģija sākumā noteikti nereaģē uz Paradīzes gravitācijas pievilkmi, lai gan, iespējams, nodrošina kopējo masas vai telpas virziena reakciju uz absolūto ietekmju kolektīvo grupu, kas darbojas no Paradīzes apakšējās puses. Kad enerģija paceļas līdz sākotnējās reakcijas līmenim uz Paradīzes apļveida un absolūto gravitācijas tvērienu, pirmējie spēka organizētāji dod vietu savu sekundāro partneru funkcionēšanai.

42:2.12b. Gravitācijas enerģija. Tagad parādošā, uz gravitāciju reaģējošā enerģija nes sevī potenciālu visuma jaudai un kļūst par aktīvu priekšteci visai visuma matērijai. Šī sekundārā jeb gravitācijas enerģija ir enerģijas izstrādes produkts, kas rodas no spiediena klātbūtnes un sprieguma tendencēm, ko rada Līdzdalīgie Transcendentālie Meistara Spēka Organizētāji. Reaģējot uz šo spēka manipulatoru darbu, telpas enerģija strauji pāriet no varenās uz gravitācijas stadiju, tādējādi kļūstot tieši reaģējoša uz Paradīzes (absolūtās) gravitācijas apļveida tvērienu, vienlaikus atklājot noteiktu potenciālu jutībai pret lineāro gravitācijas pievilkmi, kas piemīt drīz parādīsies enerģijas un matērijas elektroniskajām un postelektroniskajām stadijām. Parādoties reakcijai uz gravitāciju, Līdzdalīgie Meistara Spēka Organizētāji var atkāpties no telpas enerģijas cikloniem, ja Visuma Jaudas Virzītājus var norīkot uz šo darbības lauku.

42:2.13Mēs neesam pilnīgi droši par precīziem spēka evolūcijas agrīno stadiju cēloņiem, bet mēs atpazīstam Ultimālā inteliģento darbību abos izvēršanās enerģijas izpausmes līmeņos. Varenā un gravitācijas enerģija, skatoties kopā, Uversā tiek sauktas par ULTIMATU.

42:2.144. Visuma jauda. Telpas spēks ir ticis pārvērsts telpas enerģijā un pēc tam gravitācijas kontroles enerģijā. Tādējādi fiziskā enerģija ir nobriedināta līdz punktam, kad to var novirzīt jaudas kanālos un likt kalpot visuma Radītāju daudzveidīgajiem mērķiem. Šo darbu veic daudzpusīgie fiziskās enerģijas virzītāji, centri un kontrolieri lielajā visumā — organizētajos un apdzīvotajos radījumos. Šie Visuma Jaudas Virzītāji uzņemas vairāk vai mazāk pilnīgu kontroli pār divdesmit vienu no trīsdesmit enerģijas fāzēm, kas veido septiņu supervisumu pašreizējo enerģijas sistēmu. Šis jaudas-enerģijas-matērijas domēns ir Septiņkārtīgā inteliģento darbību valstība, kas darbojas Augstākā laika-telpas pārvaldībā.

42:2.15Uversā mēs visuma jaudas valstību saucam par GRAVITU.

42:2.165. Havonas enerģija. Konceptuāli šis stāstījums ir virzījies Paradīzes virzienā, sekojot pārtopošajam telpas spēkam līmeni pa līmenim līdz laika un telpas visumu enerģijas-jaudas darba līmenim. Turpinot virzību uz Paradīzi, nākamā sastopamā ir iepriekš eksistējoša enerģijas fāze, kas raksturīga centrālajam visumam. Šeit šķiet, ka evolucionārais cikls pagriežas atpakaļ pats pret sevi; enerģija-jauda tagad šķiet sāk virzīties atpakaļ uz spēku, bet spēku, kas ļoti atšķiras no telpas potences un pirmējā spēka. Havonas enerģijas sistēmas nav duālas; tās ir trīsvienīgas. Tas ir Apvienotā Darbotāja eksistenciālās enerģijas domēns, kas darbojas Paradīzes Trīsvienības vārdā.

42:2.17Uversā šīs Havonas enerģijas ir pazīstamas kā TRIATA.

42:2.186. Transcendentālā enerģija. Šī enerģijas sistēma darbojas Paradīzes augšējā līmenī un no tā, un tikai saistībā ar absonītajām tautām. Uversā to sauc par TRANOSTU.

42:2.197. Monota. Enerģija ir tuvu radniecīga dievišķībai, kad tā ir Paradīzes enerģija. Mēs sliecamies uzskatīt, ka monota ir Paradīzes dzīvā, negarīgā enerģija — Sākotnējā Dēla dzīvās, garīgās enerģijas mūžības līdziniece — tātad Vispārējā Tēva negarīgā enerģijas sistēma.

42:2.20Mēs nevaram atšķirt Paradīzes gara un Paradīzes monotas dabu; tās acīmredzami ir līdzīgas. Tām ir dažādi nosaukumi, bet jums diez vai var daudz pastāstīt par realitāti, kuras garīgās un negarīgās izpausmes atšķiras tikai pēc nosaukuma.

42:2.21Mēs zinām, ka galīgās būtnes var sasniegt Vispārējā Tēva pielūgsmes pieredzi caur Dieva Septiņkārtīgā un Domu Saskaņotāju kalpošanu, bet mēs šaubāmies, ka jebkura subabsolūta personība, pat jaudas virzītāji, spēj aptvert Pirmā Lielā Avota un Centra enerģijas bezgalību. Viens ir skaidrs: ja jaudas virzītāji pārzina telpas spēka metamorfozes tehniku, viņi neatklāj šo noslēpumu mums pārējiem. Manuprāt, viņi pilnībā neizprot spēka organizētāju funkciju.

42:2.22Šie jaudas virzītāji paši ir enerģijas katalizatori; tas ir, viņi ar savu klātbūtni liek enerģijai segmentēties, organizēties vai sapulcēties vienību veidojumos. Un tas viss nozīmē, ka enerģijā jābūt kaut kam piemītošam, kas liek tai šādi darboties šo jaudas būtņu klātbūtnē. Nebadona Melhisedeki jau sen ir nosaukuši kosmiskā spēka pārvēršanās fenomenu par visuma jaudu kā vienu no septiņām “dievišķības bezgalībām”. Un tas ir tik tālu, cik jūs progresēsiet šajā jautājumā savas vietējā visuma augšupcelšanās laikā.

42:2.23Neskatoties uz mūsu nespēju pilnībā izprast kosmiskā spēka izcelsmi, dabu un pārvērtības, mēs pilnībā pārzinām visas izvērsmes enerģijas uzvedības fāzes no brīža, kad tā tieši un nepārprotami reaģē uz Paradīzes gravitācijas darbību — ap to laiku, kad sāk darboties supervisuma jaudas virzītāji.

42:3.2Dažādajās saulēs, planētās un telpas ķermeņos ir desmit lieli matērijas iedalījumi:

42:3.31. Ultimatoniskā matērija — materiālās eksistences galvenās fiziskās vienības, enerģijas daļiņas, kas veido elektronus.

42:3.42. Subelektroniskā matērija — saules supergāzu sprādzienbīstamā un atgrūdošā stadija.

42:3.53. Elektroniskā matērija — materiālās diferenciācijas elektriskā stadija — elektroni, protoni un dažādas citas vienības, kas ietilpst daudzveidīgo elektronisko grupu sastāvā.

42:3.64. Subatomārā matērija — matērija, kas plaši pastāv karsto sauļu iekšienē.

42:3.75. Sadragātie atomi — atrodami atdziestošās saulēs un visā telpā.

42:3.86. Jonizētā matērija — atsevišķi atomi, kam elektriskas, termiskas vai rentgenstaru darbības un šķīdinātāju ietekmē atņemti ārējie (ķīmiski aktīvie) elektroni.

42:3.97. Atomārā matērija — elementārās organizācijas ķīmiskā stadija, molekulārās jeb redzamās matērijas sastāvdaļas.

42:3.108. Matērijas molekulārā stadija — matērija, kāda tā pastāv Urantijā relatīvi stabilas materializācijas stāvoklī parastos apstākļos.

42:3.119. Radioaktīvā matērija — smagāko elementu dezorganizējošā tendence un aktivitāte mērena karstuma un samazināta gravitācijas spiediena apstākļos.

42:3.1210. Sabrukusī matērija — relatīvi nekustīgā matērija, kas atrodama auksto jeb mirušo sauļu iekšienē. Šī matērijas forma nav īsti nekustīga; joprojām pastāv zināma ultimatoniskā un pat elektroniskā aktivitāte, taču šīs vienības atrodas ļoti ciešā tuvumā, un to rotācijas ātrumi ir stipri samazināti.

42:3.13Iepriekš minētā matērijas klasifikācija attiecas uz tās organizāciju, nevis uz tās parādīšanās formām radītajām būtnēm. Tā arī neņem vērā enerģijas pirmsizvērsmes stadijas, ne arī mūžīgās materializācijas Paradīzē un centrālajā visumā.

42:4.2Mēs pilnībā neizprotam gandrīz bezgalīgās izmaiņas, kurām var būt pakļauta fiziskā enerģija. Vienā visumā tā parādās kā gaisma, citā kā gaisma plus siltums, vēl citā kā Urantijā nezināmas enerģijas formas; pēc neskaitāmiem miljoniem gadu tā var atkal parādīties kāda veida nemierīgas, viļņojošas elektriskās enerģijas vai magnētiskā spēka veidā; un vēl vēlāk tā var atkal parādīties nākamajā visumā kāda veida mainīgas matērijas formā, kas iziet cauri metamorfožu sērijai, kam sekos tās ārējā fiziskā pazušana kādā lielā valstību kataklizmā. Un tad, pēc neskaitāmiem laikmetiem un gandrīz bezgalīgiem klejojumiem pa neskaitāmiem visumiem, šī pati enerģija var atkal parādīties un daudzkārt mainīt savu formu un potenciālu; un tā šīs transformācijas turpinās cauri secīgiem laikmetiem un neskaitāmām valstībām. Tā matērija traucas uz priekšu, piedzīvojot laika pārvērtības, bet vienmēr paliekot uzticīga mūžības lokam; pat ja tai ilgi tiek liegts atgriezties pie sava avota, tā vienmēr ir atsaucīga tam, un tā vienmēr virzās pa ceļu, ko noteikusi Bezgalīgā Personība, kas to izsūtījusi.

42:4.3Jaudas centri un to partneri ir ļoti saistīti ar darbu, pārvēršot ultimatonu elektrona apritēs un rotācijās. Šīs unikālās būtnes kontrolē un apvieno jaudu, prasmīgi manipulējot ar materializētās enerģijas pamatvienībām, ultimatoniem. Viņi ir enerģijas meistari, kad tā cirkulē šajā primitīvajā stāvoklī. Sadarbībā ar fiziskajiem kontrolieriem viņi spēj efektīvi kontrolēt un vadīt enerģiju pat pēc tam, kad tā ir pārveidojusies elektriskajā līmenī, tā sauktajā elektroniskajā stadijā. Bet viņu darbības rādiuss tiek milzīgi ierobežots, kad elektroniski organizēta enerģija ieiet atomu sistēmu virpuļos. Pēc šādas materializācijas šīs enerģijas nonāk pilnīgā lineārās gravitācijas pievilkšanas spēka tvērienā.

42:4.4Gravitācija pozitīvi iedarbojas uz jaudas joslām un enerģijas kanāliem, ko izmanto jaudas centri un fiziskie kontrolieri, bet šīm būtnēm ir tikai negatīva saistība ar gravitāciju — to antigravitācijas dotību izmantošana.

42:4.5Visā telpā aukstums un citas ietekmes radoši darbojas, organizējot ultimatonus elektronos. Siltums ir elektroniskās aktivitātes mērs, kamēr aukstums vienkārši nozīmē siltuma trūkumu — relatīvu enerģijas mieru — universālā telpas spēka lādiņa statusu, ja vien nebūtu klāt un uz gravitāciju nereaģētu izvērstā enerģija vai organizēta matērija.

42:4.6Gravitācijas klātbūtne un darbība ir tas, kas novērš teorētiskā absolūtās nulles punkta parādīšanos, jo starpzvaigžņu telpā nav absolūtās nulles temperatūras. Visā organizētajā telpā ir uz gravitāciju reaģējošas enerģijas straumes, jaudas aprites un ultimatoniskās aktivitātes, kā arī organizējošas elektroniskās enerģijas. Praktiski runājot, telpa nav tukša. Pat Urantijas atmosfēra kļūst arvien retinātāka, līdz apmēram trīs tūkstošu jūdžu augstumā tā sāk saplūst ar vidējo telpas matēriju šajā visuma daļā. Gandrīz tukšākā zināmā telpa Nebadonā saturētu apmēram simts ultimatonus — ekvivalentu vienam elektronam — katrā kubikcollā. Šāds matērijas trūkums tiek uzskatīts par praktiski tukšu telpu.

42:4.7Temperatūra — siltums un aukstums — enerģijas un matērijas evolūcijas valstībās ir otrā svarīgākā aiz gravitācijas. Ultimatoni ir pazemīgi pakļāvīgi temperatūras ekstrēmiem. Zemas temperatūras veicina noteiktas elektroniskās konstrukcijas un atomu salikšanas formas, savukārt augstas temperatūras veicina visa veida atomu sabrukšanu un materiālo dezintegrāciju.

42:4.8Pakļaujot noteiktu iekšējo saules stāvokļu karstumam un spiedienam, var tikt sagrautas visas, izņemot visprimitīvākās matērijas asociācijas. Tādējādi karstums var lielā mērā pārvarēt gravitācijas stabilitāti. Bet neviens zināms saules karstums vai spiediens nevar pārvērst ultimatonus atpakaļ varenā enerģijā.

42:4.9Degošās saules var pārveidot matēriju dažādās enerģijas formās, bet tumšās pasaules un visa ārējā telpa var palēnināt elektronisko un ultimatonisko aktivitāti līdz punktam, kad šīs enerģijas tiek pārvērstas par valstību matēriju. Noteiktas ciešas dabas elektroniskās asociācijas, kā arī daudzas no kodolmatērijas pamatasociācijām veidojas atklātas telpas ārkārtīgi zemajās temperatūrās, vēlāk tās papildinot, asociējoties ar lielākiem materializējošās enerģijas sakopojumiem.

42:4.10Visā šajā nebeidzamajā enerģijas un matērijas metamorfozē mums jārēķinās ar gravitācijas spiediena ietekmi un ar ultimatonisko enerģiju antigravitācijas uzvedību noteiktos temperatūras, ātruma un rotācijas apstākļos. Temperatūra, enerģijas straumes, attālums un dzīvo spēka organizētāju un jaudas virzītāju klātbūtne arī ietekmē visus enerģijas un matērijas pārvērtību fenomenus.

42:4.11Masas pieaugums matērijā ir vienāds ar enerģijas pieaugumu, dalītu ar gaismas ātruma kvadrātu. Dinamiskā izpratnē darbs, ko miera stāvoklī esoša matērija var veikt, ir vienāds ar enerģiju, kas iztērēta, lai tās daļas savestu kopā no Paradīzes, mīnus tranzītā pārvarēto spēku pretestība un matērijas daļu savstarpējā pievilkšanās.

42:4.12Par pirms-elektronisko matērijas formu esamību liecina divi svina atomsvari. Sākotnējās veidošanās svins sver nedaudz vairāk nekā tas, kas radies urāna sabrukšanas rezultātā caur rādija emanācijām; un šī atommasas atšķirība atspoguļo faktisko enerģijas zudumu atomu sabrukšanas laikā.

42:4.13Matērijas relatīvo integritāti nodrošina fakts, ka enerģiju var absorbēt vai atbrīvot tikai tajos precīzajos daudzumos, ko Urantijas zinātnieki ir nosaukuši par kvantiem. Šis gudrais nodrošinājums materiālajās valstībās kalpo, lai uzturētu visumus kā funkcionējošas sistēmas.

42:4.14Enerģijas daudzums, kas tiek uzņemts vai atdots, mainoties elektronu vai citām pozīcijām, vienmēr ir “kvants” vai kāds tā daudzkārtnis, bet šādu enerģijas vienību vibrējošo vai viļņveida uzvedību pilnībā nosaka attiecīgo materiālo struktūru izmēri. Šādi viļņveida enerģijas viļņojumi ir 860 reizes lielāki par ultimatonu, elektronu, atomu vai citu vienību diametriem, kas šādi darbojas. Nebeidzamais apjukums, kas saistīts ar kvantu uzvedības viļņu mehānikas novērošanu, ir saistīts ar enerģijas viļņu pārklāšanos: divi viļņa maksimumi var apvienoties, veidojot divkārša augstuma maksimumu, savukārt maksimums un ieplaka var apvienoties, tādējādi izraisot savstarpēju iznīcināšanos.

42:5.2Viļņveida enerģijas izpausmes — no divdesmitā gadsimta Urantijas zinātniskās apgaismības viedokļa — var klasificēt šādās desmit grupās:

42:5.31. Infra-ultimatoniskie stari — ultimatonu robežjoslas rotācijas, kad tie sāk iegūt noteiktu formu. Šī ir pirmā izvērsmes enerģijas stadija, kurā var atklāt un izmērīt viļņveida fenomenus.

42:5.42. Ultimatoniskie stari. Enerģijas sakopošanās sīkās ultimatonu sfērās izraisa vibrācijas telpas saturā, kas ir pamanāmas un izmērāmas. Un ilgi pirms fiziķi jebkad atklās ultimatonu, viņi neapšaubāmi atklās šo staru fenomenus, kad tie līs pār Urantiju. Šie īsie un spēcīgie stari atspoguļo ultimatonu sākotnējo aktivitāti, kad tie tiek palēnināti līdz punktam, kurā tie virzās uz matērijas elektronisko organizāciju. Kad ultimatoni agregējas elektronos, notiek kondensācija ar sekojošu enerģijas uzkrāšanos.

42:5.53. Īsie telpas stari. Tās ir īsākās no visām tīri elektroniskajām vibrācijām un atspoguļo šīs matērijas formas pirmsatomu stadiju. Šo staru radīšanai nepieciešamas ārkārtīgi augstas vai zemas temperatūras. Ir divu veidu šie telpas stari: viens pavada atomu dzimšanu, bet otrs norāda uz atomu sabrukšanu. Tie lielākā daudzumā izplūst no supervisuma blīvākās plaknes, Piena Ceļa, kas ir arī blīvākā ārējo visumu plakne.

42:5.64. Elektroniskā stadija. Šī enerģijas stadija ir pamats visai materializācijai septiņos supervisumos. Kad elektroni pāriet no augstākiem uz zemākiem orbitālās rotācijas enerģijas līmeņiem, vienmēr tiek atbrīvoti kvanti. Elektronu orbitālā nobīde izraisa ļoti noteiktu un vienmērīgu izmērāmu gaismas-enerģijas daļiņu izmešanu vai absorbciju, savukārt atsevišķs elektrons vienmēr atdod gaismas-enerģijas daļiņu, kad tiek pakļauts sadursmei. Viļņveida enerģijas izpausmes pavada arī pozitīvo ķermeņu un citu elektroniskās stadijas locekļu darbību.

42:5.75. Gamma stari — tās emanācijas, kas raksturo atomārās matērijas spontāno disociāciju. Labākais šīs elektroniskās aktivitātes formas piemērs ir fenomeni, kas saistīti ar rādija sabrukšanu.

42:5.86. Rentgenstaru grupa. Nākamais solis elektrona palēnināšanā dod dažādas saules rentgenstaru formas, kā arī mākslīgi radītus rentgenstarus. Elektroniskais lādiņš rada elektrisko lauku; kustība rada elektrisko strāvu; strāva rada magnētisko lauku. Kad elektrons tiek pēkšņi apturēts, rezultējošais elektromagnētiskais satricinājums rada rentgenstaru; rentgenstars ir šis traucējums. Saules rentgenstari ir identiski tiem, kas tiek mehāniski radīti cilvēka ķermeņa iekšpuses izpētei, izņemot to, ka tie ir nedaudz garāki.

42:5.97. Ultravioletie jeb ķīmiskie saules gaismas stari un dažādi mehāniskie ražojumi.

42:5.108. Baltā gaisma — visa redzamā sauļu gaisma.

42:5.119. Infrasarkanie stari — elektroniskās aktivitātes palēnināšanās vēl tuvāk jūtama siltuma stadijai.

42:5.1210. Herca viļņi — tās enerģijas, kas Urantijā tiek izmantotas apraidei.

42:5.13No visām šīm desmit viļņveida enerģijas aktivitātes fāzēm cilvēka acs spēj reaģēt tikai uz vienu oktāvu, visu parastās saules gaismu.

42:5.14Tā sauktais ēteris ir tikai kolektīvs nosaukums, lai apzīmētu spēka un enerģijas aktivitāšu grupu, kas notiek telpā. Ultimatoni, elektroni un citi masas enerģijas apkopojumi ir vienveidīgas matērijas daļiņas, un, pārvietojoties pa telpu, tās patiešām virzās pa taisnām līnijām. Gaisma un visas citas atpazīstamās enerģijas izpausmju formas sastāv no noteiktu enerģijas daļiņu virknes, kas virzās pa taisnām līnijām, izņemot gadījumus, kad tās modificē gravitācija un citi starpā esošie spēki. Tas, ka šīs enerģijas daļiņu virknes parādās kā viļņu fenomeni, kad tās tiek pakļautas noteiktiem novērojumiem, ir saistīts ar visas telpas nediferencētā spēka pārklāja, hipotētiskā ētera, pretestību un ar saistīto matērijas apkopojumu starpgravitācijas spriegumu. Matērijas daļiņu intervālu atstatums kopā ar enerģijas staru sākotnējo ātrumu nosaka daudzu enerģijas-matērijas formu viļņveida izskatu.

42:5.15Telpas satura ierosināšana rada viļņveida reakciju uz strauji kustīgu matērijas daļiņu pārvietošanos, tāpat kā kuģa pārvietošanās pa ūdeni izraisa dažādas amplitūdas un intervāla viļņus.

42:5.16Pirmējā spēka uzvedība rada fenomenus, kas daudzējādā ziņā ir analogi jūsu postulētajam ēterim. Telpa nav tukša; visas telpas sfēras griežas un traucas cauri milzīgam izplatīta spēka-enerģijas okeānam; arī atoma telpas saturs nav tukšs. Tomēr ētera nav, un tieši šī hipotētiskā ētera neesamība ļauj apdzīvotajai planētai izvairīties no iekrišanas saulē un riņķojošajam elektronam pretoties iekrišanai kodolā.

42:6.2Vietējā jeb lineārā gravitācija kļūst pilnībā funkcionējoša, parādoties matērijas atomārajai organizācijai. Pirmsatomu matērija kļūst nedaudz reaģējoša uz gravitāciju, kad to aktivizē rentgenstari un citas līdzīgas enerģijas, bet uz brīvām, nesaistītām un nelādētām elektroniskās enerģijas daļiņām vai uz nesaistītiem ultimatoniem netiek iedarbināts izmērāms lineārās gravitācijas pievilkmes spēks.

42:6.3Ultimatoni darbojas savstarpējas pievilkšanās rezultātā, reaģējot tikai uz apļveida Paradīzes gravitācijas pievilkmi. Bez lineārās gravitācijas reakcijas tie tādējādi tiek turēti universālajā telpas plūsmā. Ultimatoni spēj paātrināt rotācijas ātrumu līdz daļējas antigravitācijas uzvedības punktam, bet tie nevar, neatkarīgi no spēka organizētājiem vai jaudas virzītājiem, sasniegt kritisko atbrīvošanās ātrumu no individualizācijas, atgriezties varenās enerģijas stadijā. Dabā ultimatoni izkļūst no fiziskās eksistences statusa tikai tad, kad piedalās atdzisušas un mirstošas saules galīgajā sabrukšanā.

42:6.4Ultimatoni, kas Urantijā nav zināmi, palēninās cauri daudzām fiziskās aktivitātes fāzēm, pirms tie sasniedz elektroniskajai organizācijai nepieciešamos rotācijas enerģijas priekšnoteikumus. Ultimatoniem ir trīs veidu kustības: savstarpēja pretestība kosmiskajam spēkam, individuālas rotācijas ar antigravitācijas potenciālu un intraelektroniskās pozīcijas simts savstarpēji saistītiem ultimatoniem.

42:6.5Savstarpējā pievilkšanās tur kopā simts ultimatonus elektrona sastāvā; un tipiskā elektronā nekad nav vairāk vai mazāk par simts ultimatoniem. Viena vai vairāku ultimatonu zaudēšana iznīcina tipisko elektronisko identitāti, tādējādi radot vienu no desmit modificētajām elektrona formām.

42:6.6Ultimatoni neapraksta orbītas un neriņķo pa apritēm elektronu iekšienē, bet tie izkliedējas vai grupējas atbilstoši saviem aksiālās rotācijas ātrumiem, tādējādi nosakot atšķirīgos elektronu izmērus. Šis pats ultimatoniskais aksiālās rotācijas ātrums nosaka arī vairāku veidu elektronisko vienību negatīvās vai pozitīvās reakcijas. Visa elektroniskās matērijas segregācija un grupēšana, kā arī enerģijas-matērijas negatīvo un pozitīvo ķermeņu elektriskā diferenciācija rodas no šīm dažādajām sastāvdaļu ultimatonu savstarpējās asociācijas funkcijām.

42:6.7Katrs atoms ir nedaudz vairāk par 1/100 000 000 daļu collas diametrā, savukārt elektrons sver nedaudz vairāk par 1/2000 daļu no mazākā atoma, ūdeņraža. Pozitīvais protons, kas raksturīgs atoma kodolam, lai gan tas var nebūt lielāks par negatīvo elektronu, sver gandrīz divus tūkstošus reižu vairāk.

42:6.8Ja matērijas masu palielinātu tā, ka elektrona masa būtu vienāda ar vienu desmito daļu unces, tad, ja izmērs tiktu proporcionāli palielināts, šāda elektrona tilpums kļūtu tikpat liels kā Zemes tilpums. Ja protona tilpumu — astoņpadsmit simtus reižu smagāku par elektronu — palielinātu līdz kniepadatas galviņas izmēram, tad, salīdzinājumam, kniepadatas galviņa sasniegtu diametru, kas vienāds ar Zemes orbītu ap Sauli.

42:7.2Atomā elektroni riņķo ap centrālo protonu ar apmēram tādu pašu relatīvo telpu, kāda ir planētām, riņķojot ap Sauli Saules sistēmas telpā. Starp atoma kodolu un iekšējo elektronisko apriti ir tāds pats relatīvais attālums, salīdzinot ar faktisko izmēru, kāds pastāv starp iekšējo planētu Merkuru un jūsu Sauli.

42:7.3Elektronu aksiālās rotācijas un to orbitālie ātrumi ap atoma kodolu ir ārpus cilvēka iztēles, nemaz nerunājot par to sastāvdaļu ultimatonu ātrumiem. Rādija pozitīvās daļiņas izlido telpā ar ātrumu desmit tūkstoši jūdžu sekundē, kamēr negatīvās daļiņas sasniedz ātrumu, kas tuvojas gaismas ātrumam.

42:7.4Vietējie visumi ir decimālas konstrukcijas. Duālā visumā ir tieši simts atšķiramas telpas enerģijas atomārās materializācijas; tā ir maksimālā iespējamā matērijas organizācija Nebadonā. Šīs simts matērijas formas sastāv no regulāras sērijas, kurā no viena līdz simts elektroniem riņķo ap centrālu un relatīvi kompaktu kodolu. Tieši šī sakārtotā un uzticamā dažādu enerģiju asociācija veido matēriju.

42:7.5Ne katra pasaule uzrādīs simts atpazīstamus elementus uz virsmas, bet tie kaut kur ir klāt, ir bijuši klāt vai ir evolūcijas procesā. Apstākļi, kas saistīti ar planētas izcelsmi un turpmāko evolūciju, nosaka, cik daudz no simts atomu veidiem būs novērojami. Smagākie atomi nav atrodami uz daudzu pasauļu virsmas. Pat Urantijā zināmie smagākie elementi izrāda tendenci sašķīst gabalos, kā to ilustrē rādija uzvedība.

42:7.6Atoma stabilitāte ir atkarīga no elektriski neaktīvo neitronu skaita centrālajā ķermenī. Ķīmiskā uzvedība ir pilnībā atkarīga no brīvi rotējošo elektronu aktivitātes.

42:7.7Orvontonā nekad nav bijis iespējams dabiski sapulcināt vairāk par simts orbitālajiem elektroniem vienā atomu sistēmā. Kad orbitālajā laukā mākslīgi tika ieviests simts viens, rezultāts vienmēr ir bijis centrālā protona tūlītēja sabrukšana ar mežonīgu elektronu un citu atbrīvoto enerģiju izkliedi.

42:7.8Lai gan atomi var saturēt no viena līdz simts orbitālajiem elektroniem, tikai lielāko atomu ārējie desmit elektroni riņķo ap centrālo kodolu kā atsevišķi un diskrēti ķermeņi, neskarti un kompakti riņķojot pa precīzām un noteiktām orbītām. Trīsdesmit elektronus, kas ir vistuvāk centram, ir grūti novērot vai atklāt kā atsevišķus un organizētus ķermeņus. Šī pati salīdzinošā elektronu uzvedības attiecība saistībā ar kodola tuvumu pastāv visos atomos, neatkarīgi no tajos ietverto elektronu skaita. Jo tuvāk kodolam, jo mazāk ir elektroniskās individualitātes. Elektrona viļņveida enerģijas paplašinājums var izplesties tā, ka aizņem visas mazākās atomu orbītas; īpaši tas attiecas uz elektroniem, kas ir vistuvāk atoma kodolam.

42:7.9Trīsdesmit iekšējiem orbitālajiem elektroniem ir individualitāte, bet to enerģijas sistēmām ir tendence saplūst, stiepjoties no elektrona uz elektronu un gandrīz no orbītas uz orbītu. Nākamie trīsdesmit elektroni veido otro saimi jeb enerģijas zonu, un tiem ir pieaugoša individualitāte, matērijas ķermeņi, kas īsteno pilnīgāku kontroli pār savām pavadošajām enerģijas sistēmām. Nākamie trīsdesmit elektroni, trešā enerģijas zona, ir vēl individualizētāki un cirkulē pa izteiktākām un noteiktākām orbītām. Pēdējiem desmit elektroniem, kas ir klāt tikai desmit smagākajos elementos, piemīt neatkarības cieņa, un tāpēc tie spēj vairāk vai mazāk brīvi izbēgt no mātes kodola kontroles. Ar minimālām temperatūras un spiediena svārstībām šīs ceturtās un ārējās grupas locekļi izbēgs no centrālā kodola tvēriena, kā to ilustrē urāna un radniecīgu elementu spontānā sabrukšana.

42:7.10Pirmie divdesmit septiņi atomi, tie, kas satur no viena līdz divdesmit septiņiem orbitālajiem elektroniem, ir vieglāk saprotami nekā pārējie. Sākot ar divdesmit astoņiem, mēs arvien vairāk sastopamies ar Nenosacītā Absolūta iespējamās klātbūtnes neprognozējamību. Bet daļa no šīs elektroniskās neprognozējamības ir saistīta ar atšķirīgiem ultimatonu aksiālās rotācijas ātrumiem un ar neizskaidroto ultimatonu “saspiešanās” tieksmi. Arī citas ietekmes — fiziskās, elektriskās, magnētiskās un gravitācijas — darbojas, lai radītu mainīgu elektronu uzvedību. Tāpēc atomi ir līdzīgi personām attiecībā uz prognozējamību. Statistiķi var paziņot likumus, kas regulē lielu skaitu vai nu atomu, vai personu, bet ne attiecībā uz vienu atsevišķu atomu vai personu.

42:8.2Starpelektronu telpa atomā nav tukša. Visā atomā šo starpelektronu telpu aktivizē viļņveida izpausmes, kas ir pilnīgi sinhronizētas ar elektronu ātrumu un ultimatonu rotācijām. Šis spēks nav pilnībā pakļauts jūsu atzītajiem pozitīvās un negatīvās pievilkšanās likumiem; tāpēc tā uzvedība dažreiz ir neprognozējama. Šī nenosauktā ietekme šķiet Nenosacītā Absolūta telpas-spēka reakcija.

42:8.3Atoma kodola lādētos protonus un nelādētos neitronus tur kopā mezotrona, matērijas daļiņas, kas ir 180 reižu smagāka par elektronu, savstarpējā funkcija. Bez šī izkārtojuma protonu nestais elektriskais lādiņš būtu postošs atoma kodolam.

42:8.4Tā kā atomi ir veidoti, ne elektriskie, ne gravitācijas spēki nevarētu noturēt kodolu kopā. Kodola integritāti uztur mezotrona savstarpējā kohēzijas funkcija, kas spēj turēt kopā lādētas un nelādētas daļiņas, pateicoties pārākam spēka-masas spēkam, un ar papildu funkciju, liekot protoniem un neitroniem pastāvīgi mainīties vietām. Mezotrons liek kodola daļiņu elektriskajam lādiņam nemitīgi tikt mētātam starp protoniem un neitroniem. Vienā bezgalīgi mazā sekundes daļā noteikta kodola daļiņa ir lādēts protons, bet nākamajā — nelādēts neitrons. Un šīs enerģijas statusa maiņas ir tik neticami ātras, ka elektriskajam lādiņam tiek atņemta jebkāda iespēja darboties kā postošai ietekmei. Tā mezotrons darbojas kā “enerģijas nesēja” daļiņa, kas vareni veicina atoma kodola stabilitāti.

42:8.5Mezotrona klātbūtne un funkcija izskaidro arī citu atomu mīklu. Kad atomi darbojas radioaktīvi, tie izstaro daudz vairāk enerģijas, nekā būtu sagaidāms. Šis starojuma pārpalikums rodas no mezotrona “enerģijas nesēja” sabrukšanas, kas tādējādi kļūst par parastu elektronu. Mezotronisko dezintegrāciju pavada arī noteiktu mazu nelādētu daļiņu emisija.

42:8.6Mezotrons izskaidro noteiktas atoma kodola kohēzijas īpašības, bet tas neizskaidro protona kohēziju ar protonu, ne arī neitrona adhēziju ar neitronu. Paradoksālais un spēcīgais atomu kohēzijas integritātes spēks ir enerģijas forma, kas Urantijā vēl nav atklāta.

42:8.7Šie mezotroni ir bagātīgi atrodami telpas staros, kas tik nemitīgi skar jūsu planētu.

42:9.2Skaitlis septiņi ir pamatā centrālajam visumam un rakstura iedzimto pārnešanu garīgajai sistēmai, bet skaitlis desmit, decimālā sistēma, ir raksturīgs enerģijai, matērijai un materiālajai radīšanai. Tomēr atomu pasaule uzrāda noteiktu periodisku raksturojumu, kas atkārtojas septiņu grupu veidā — dzimumzīme, ko nes šī materiālā pasaule, norādot uz tās tālāko garīgo izcelsmi.

42:9.3Šī septiņkārtīgā radošās konstitūcijas noturība ķīmiskajās jomās izpaužas kā līdzīgu fizisko un ķīmisko īpašību atkārtošanās atsevišķos septiņu periodos, kad pamat elementi ir sakārtoti pēc to atomsvariem. Kad Urantijas ķīmiskie elementi ir šādi sakārtoti rindā, jebkurai dotajai īpašībai vai pazīmei ir tendence atkārtoties ik pēc septiņiem. Šī periodiskā maiņa ik pēc septiņiem atkārtojas, samazinoties un ar variācijām visā ķīmiskajā tabulā, visizteiktāk novērojama agrākajos jeb vieglākajos atomu grupējumos. Sākot no jebkura viena elementa, pēc kādas vienas īpašības pamanīšanas, šāda īpašība mainīsies sešiem nākamajiem elementiem, bet, sasniedzot astoto, tai ir tendence atkal parādīties, tas ir, astotais ķīmiski aktīvais elements līdzinās pirmajam, devītais — otrajam utt. Šāds fiziskās pasaules fakts nepārprotami norāda uz senču enerģijas septiņkārtīgo konstitūciju un liecina par laika un telpas radījumu septiņkārtīgās daudzveidības fundamentālo realitāti. Cilvēkam būtu arī jāatzīmē, ka dabiskajā spektrā ir septiņas krāsas.

42:9.4Bet ne visi dabas filozofijas pieņēmumi ir pamatoti; piemēram, hipotētiskais ēteris, kas ir atjautīgs cilvēka mēģinājums apvienot savu nezināšanu par telpas fenomeniem. Visuma filozofiju nevar balstīt uz tā dēvētās zinātnes novērojumiem. Ja šādu metamorfozi nevarētu redzēt, zinātnieks būtu sliecies noliegt iespēju attīstīt tauriņu no kāpura.

42:9.5Fiziskā stabilitāte, kas saistīta ar bioloģisko elastību, dabā pastāv tikai pateicoties gandrīz bezgalīgajai gudrībai, kas piemīt radīšanas Meistara Arhitektiem. Nekas mazāks par transcendentālu gudrību nevarētu jebkad izstrādāt matērijas vienības, kas vienlaikus ir tik stabilas un tik efektīvi elastīgas.

42:10.2Universālās negarīgās enerģijas tiek no jauna asociētas dzīvajās sistēmās, ko veido neradītāju prāti dažādos līmeņos, no kuriem dažus var attēlot šādi:

42:10.31. Pirms-palīggara prāti. Šis prāta līmenis nav pieredzošs, un apdzīvotajās pasaulēs to apkalpo Meistara Fiziskie Kontrolieri. Tas ir mehāniskais prāts, visprimitīvāko materiālās dzīvības formu nemācāmais intelekts, bet nemācāmais prāts darbojas daudzos līmeņos papildus primitīvās planētu dzīvības līmenim.

42:10.42. Palīggara prāti. Tā ir vietējā visuma Mātes Gara kalpošana, kas darbojas caur viņas septiņiem palīgprāta gariem materiālā prāta mācāmā (nemehāniskā) līmenī. Šajā līmenī materiālais prāts ir pieredzošs: kā pirms-cilvēka (dzīvnieku) intelekts pirmajos piecos palīgos; kā cilvēka (morālais) intelekts septiņos palīgos; kā pārcilvēka (starpbūtnes) intelekts pēdējos divos palīgos.

42:10.53. Evolucionējošie moroncijas prāti — evolucionējošo personību paplašinošā apziņa vietējā visuma augšupejošajās karjerās. Tas ir vietējā visuma Mātes Gara devums sadarbībā ar Radītāju Dēlu. Šis prāta līmenis apzīmē moroncijas tipa dzīvības nesēja organizāciju, materiālā un garīgā sintēzi, ko veic vietējā visuma Moroncijas Jaudas Pārraugi. Moroncijas prāts darbojas atšķirīgi, reaģējot uz 570 moroncijas dzīves līmeņiem, atklājot pieaugošu asociatīvo spēju ar kosmisko prātu augstākajos sasniegumu līmeņos. Tas ir mirstīgo radījumu evolucionārais kurss, bet arī nemoroncijas kārtas prātu piešķir Visuma Dēls un Visuma Gars vietējo radījumu nemoroncijas bērniem.

42:10.6Kosmiskais prāts. Tas ir septiņkārtīgi daudzveidīgais laika un telpas prāts, kura vienu fāzi katram no septiņiem supervisumiem kalpo viens no Septiņiem Meistara Gariem. Kosmiskais prāts aptver visus galīgā prāta līmeņus un koordinējas pieredzes ceļā ar Augstākā Prāta evolucionārajiem dievības līmeņiem un transcendentāli ar absolūtā prāta eksistenciālajiem līmeņiem — Apvienotā Darbotāja tiešajām apritēm.

42:10.7Paradīzē prāts ir absolūts; Havonā — absonīts; Orvontonā — galīgs. Prāts vienmēr norāda uz dzīvas kalpošanas klātbūtni-darbību plus daudzveidīgām enerģijas sistēmām, un tas attiecas uz visiem līmeņiem un visa veida prātiem. Bet aiz kosmiskā prāta kļūst arvien grūtāk attēlot prāta attiecības ar negarīgo enerģiju. Havonas prāts ir subabsolūts, bet super-evolucionārs; būdams eksistenciāli-pieredzes, tas ir tuvāks absonītajam nekā jebkurš cits jums atklāts koncepts. Paradīzes prāts ir ārpus cilvēka sapratnes; tas ir eksistenciāls, bez-telpisks un bez-laicīgs. Tomēr visus šos prāta līmeņus pārēno Apvienotā Darbotāja universālā klātbūtne — prāta Dieva prāta-gravitācijas tvēriens Paradīzē.

42:11.2Mehānismi absolūti nedominē pār visu radīto; visumu visums kopumā ir prāta plānots, prāta radīts un prāta pārvaldīts. Bet visumu visuma dievišķais mehānisms ir pārāk perfekts, lai cilvēka galīgā prāta zinātniskās metodes spētu saskatīt pat bezgalīgā prāta dominances pēdas. Jo šis radošais, kontrolējošais un uzturošais prāts nav ne materiāls prāts, ne radījuma prāts; tas ir gara prāts, kas darbojas no dievišķās realitātes radītāja līmeņiem.

42:11.3Spēja saskatīt un atklāt prātu visuma mehānismos ir pilnībā atkarīga no pētošā prāta, kas iesaistīts šādā novērošanas uzdevumā, spējām, tvēruma un kapacitātes. Laika-telpas prāti, kas organizēti no laika un telpas enerģijām, ir pakļauti laika un telpas mehānismiem.

42:11.4Kustība un visuma gravitācija ir visumu visuma bezpersoniskā laika-telpas mehānisma dvīņu šķautnes. Gravitācijas reakcijas līmeņi garam, prātam un matērijai ir diezgan neatkarīgi no laika, bet tikai patiesie gara realitātes līmeņi ir neatkarīgi no telpas (bez-telpiski). Augstākie visuma prāta līmeņi — gara-prāta līmeņi — arī var būt bez-telpiski, bet materiālā prāta līmeņi, piemēram, cilvēka prāts, reaģē uz visuma gravitācijas mijiedarbību, zaudējot šo reakciju tikai proporcionāli gara identifikācijai. Gara realitātes līmeņi tiek atpazīti pēc to gara satura, un garīgums laikā un telpā tiek mērīts apgriezti proporcionāli lineārās gravitācijas reakcijai.

42:11.5Lineārās gravitācijas reakcija ir negarīgās enerģijas kvantitatīvs mērs. Visa masa — organizētā enerģija — ir pakļauta šim tvērienam, izņemot gadījumus, kad uz to iedarbojas kustība un prāts. Lineārā gravitācija ir makrokosmosa īsā diapazona kohēzijas spēks, līdzīgi kā intra-atomu kohēzijas spēki ir mikrokosmosa īsā diapazona spēki. Fiziska materializēta enerģija, kas organizēta kā tā sauktā matērija, nevar šķērsot telpu, neietekmējot lineārās gravitācijas reakciju. Lai gan šī gravitācijas reakcija ir tieši proporcionāla masai, to tik ļoti modificē starpā esošā telpa, ka gala rezultāts ir tikai aptuveni tuvināts, kad izteikts kā apgriezti proporcionāls attāluma kvadrātam. Telpa galu galā uzvar lineāro gravitāciju, jo tajā ir klāt daudzu supermateriālu spēku antigravitācijas ietekmes, kas darbojas, lai neitralizētu gravitācijas darbību un visas reakcijas uz to.

42:11.6Ārkārtīgi sarežģīti un šķietami augsti automātiski kosmiski mehānismi vienmēr cenšas slēpt radošā vai radošā mītošā prāta klātbūtni no jebkurām un visām inteliģencēm, kas ir ļoti zemākas par paša mehānisma dabas un kapacitātes visuma līmeņiem. Tāpēc ir neizbēgami, ka augstākiem visuma mehānismiem jāšķiet bez prāta zemākām radījumu kārtām. Vienīgais iespējamais izņēmums šādam secinājumam būtu prāta netieša norāde pārsteidzošajā fenomenā par šķietami pašuzturošu visumu — bet tas ir filozofijas jautājums, nevis faktiskas pieredzes jautājums.

42:11.7Tā kā prāts koordinē visumu, mehānismu fiksētība nepastāv. Progresīvās evolūcijas fenomens, kas saistīts ar kosmisko pašuzturēšanos, ir universāls. Visuma evolucionārā kapacitāte ir neizsmeļama spontanitātes bezgalībā. Progresu virzībā uz harmonisku vienotību, augošu pieredzes sintēzi, kas uzslāņota arvien pieaugošai attiecību sarežģītībai, varētu īstenot tikai mērķtiecīgs un dominējošs prāts.

42:11.8Jo augstāks visuma prāts ir saistīts ar jebkuru visuma fenomenu, jo grūtāk zemāka tipa prātiem to ir atklāt. Un tā kā visuma mehānisma prāts ir radošs gara prāts (pat Bezgalīgā prātīgums), to nekad nevar atklāt vai saskatīt zemāka līmeņa visuma prāti, vēl jo mazāk pats zemākais prāts no visiem, cilvēka prāts. Evolucionējošais dzīvnieka prāts, lai gan dabiski Dievu meklējošs, nav viens pats un pats par sevi iedzimti Dievu zinošs.

42:12.21. Materiālu mehānismu radīšanu.

42:12.32. Apslēptu noslēpumu atklāšanu.

42:12.43. Tālu situāciju izpēti.

42:12.54. Mentālu sistēmu formulēšanu.

42:12.65. Gudrības mērķu sasniegšanu.

42:12.76. Gara līmeņu sasniegšanu.

42:12.87. Dievišķo likteņu piepildīšanu — augstāko, ultimālo un absolūto.

42:12.9Prāts vienmēr ir radošs. Prāta apveltījums atsevišķam dzīvniekam, mirstīgajam, morontietim, gara augšupcēlājam vai noslēdzējam vienmēr ir kompetents radīt piemērotu un noderīgu ķermeni dzīvās būtnes identitātei. Bet personības klātbūtnes fenomens vai identitātes paraugs kā tāds nav enerģijas izpausme, ne fiziska, ne prāta, ne garīga. Personības forma ir dzīvas būtnes parauga aspekts; tā norāda uz enerģiju izkārtojumu, un tas, plus dzīvība un kustība, ir radījuma eksistences mehānisms.

42:12.10Pat gara būtnēm ir forma, un šīs gara formas (paraugi) ir reālas. Pat visaugstākā tipa gara personībām ir formas — personības klātbūtnes katrā ziņā analogas Urantijas mirstīgajiem ķermeņiem. Gandrīz visām būtnēm, kas sastopamas septiņos supervisumos, ir formas. Bet šim vispārīgajam noteikumam ir daži izņēmumi: Domu Saskaņotājiem šķietami nav formas līdz saplūsmei ar viņu mirstīgo partneru izdzīvojušajām dvēselēm. Vientuļajiem Vēstnešiem, Iedvesmotajiem Trīsvienības Gariem, Bezgalīgā Gara Personiskajiem Palīgiem, Gravitācijas Vēstnešiem, Transcendentālajiem Reģistrētājiem un dažiem citiem arī nav atklājamas formas. Bet tie ir raksturīgi izņēmuma nedaudzajiem; lielākajai daļai ir bona fide personības formas, formas, kas ir individuāli raksturīgas un kuras ir atpazīstamas un personiski atšķiramas.

42:12.11Kosmiskā prāta saikne un palīgprāta garu kalpošana attīsta piemērotu fizisku mājokli evolucionējošam cilvēkam. Tāpat moroncijas prāts individualizē moroncijas formu visiem mirstīgajiem izdzīvotājiem. Tāpat kā mirstīgais ķermenis ir personisks un raksturīgs katram cilvēkam, tā arī moroncijas forma būs ļoti individuāla un atbilstoši raksturīga radošajam prātam, kas to dominē. Nevienas divas moroncijas formas nav līdzīgākas par jebkuriem diviem cilvēku ķermeņiem. Moroncijas Jaudas Pārraugi sponsorē, un pavadošie serafīmi nodrošina nediferencētu moroncijas materiālu, ar kuru moroncijas dzīvība var sākt strādāt. Un pēc moroncijas dzīves tiks atklāts, ka gara formas ir vienlīdz daudzveidīgas, personiskas un raksturīgas to attiecīgajiem gara prāta iemītniekiem.

42:12.12Materiālā pasaulē jūs domājat par ķermeni, kam ir gars, bet mēs uzskatām garu, kam ir ķermenis. Materiālās acis patiesi ir garā dzimušās dvēseles logi. Gars ir arhitekts, prāts ir celtnieks, ķermenis ir materiālā ēka.

42:12.13Fiziskās, garīgās un prāta enerģijas kā tādas un savos tīrajos stāvokļos pilnībā nemijiedarbojas kā fenomenālo visumu aktuālijas. Paradīzē trīs enerģijas ir koordinātas, Havonā koordinētas, savukārt galīgo darbību visuma līmeņos ir jāsastopas ar visiem materiālās, prāta un garīgās dominances diapazoniem. Bezpersoniskās laika un telpas situācijās šķiet, ka dominē fiziskā enerģija, bet šķiet arī, ka jo tuvāk gara-prāta funkcija tuvojas mērķa dievišķībai un darbības pārākumam, jo vairāk gara fāze kļūst dominējoša; ka ultimālajā līmenī gara-prāts var kļūt gandrīz pilnībā dominējošs. Absolūtajā līmenī gars noteikti ir dominējošs. Un no turienes ārā cauri laika un telpas valstībām, visur, kur ir klāt dievišķa gara realitāte, ikreiz, kad darbojas īsts gara-prāts, vienmēr ir tendence radīt šīs gara realitātes materiālu jeb fizisku līdzinieku.

42:12.14Gars ir radošā realitāte; fiziskais līdzinieks ir gara realitātes laika-telpas atspulgs, gara-prāta radošās darbības fiziskā atskaņa.

42:12.15Prāts universāli dominē pār matēriju, tāpat kā tas savukārt ir atsaucīgs gara galīgajai pārvaldībai. Un mirstīgā cilvēka gadījumā tikai tas prāts, kas brīvi pakļaujas gara vadībai, var cerēt izdzīvot mirstīgo laika-telpas eksistenci kā nemirstīgs bērns Augstākā, Ultimālā un Absolūtā mūžīgajā gara pasaulē: Bezgalīgā.

42:12.16[Iesniedzis Varenais Vēstnesis, kas pilda pienākumus Nebadonā, pēc Gabriela lūguma.]